Jēzus zemes dzīves gājuma dievišķā nozīme

Runājot silītes priekšā, es vienmēr esmu mēģinājis Kristu, mūsu Kungu, kontemplēt šādi: ietītu autiņos, uz silītes salmiem; un kamēr Viņš vēl ir bērns un vēl neko nevar pateikt, saredzēt viņā Doktoru un Mācītāju. Man ir nepieciešams uz Viņu raudzīties šādi, jo man jāmācās no Viņa. Un lai es mācītos no Viņa, ir jācenšas iepazīt Viņa dzīvi: jālasa Svētais Evaņģēlijs, jāmeditē ainas, ko mums atstāsta Jaunā Derība, lai iedziļinātos Jēzus zemes dzīves gājuma dievišķajā nozīmē.

Mums jāatkārto Kristus dzīve savējā, pazīstot Kristu: neatlaidīgi lasot un meditējot Svētos Rakstus, neatlaidīgi lūdzoties, kā tagad silītes priekšā. Ir jāsaprot tās mācības, ko mums dod Jēzus jau no savas bērnības, vēl būdams jaundzimušais, tiklīdz viņa acis atveras uz šīs svētītās cilvēku zemes.

Pieaugot un dzīvojot kā viens no mums, Jēzus mums atklāj, ka cilvēka eksistencei, mūsu ikdienišķajām un ierastajām nodarbēm ir dievišķa jēga. Pat ja esam plaši meditējuši šīs patiesības, mums vienmēr jāapbrīno šie trīsdesmit Jēzus apslēptās dzīves gadi, kas veido lielāko daļu no Jēzus gājuma savu brāļu cilvēku vidū. Apslēptie gadi, bet mums skaidri kā saules gaisma. Vai labāk – spožums, kas izgaismo mūsu dienas un tām piešķir patieso dimensiju, jo mēs esam parasti kristieši, kas dzīvo ikdienišķu dzīvi, līdzīgu tai, kāda ir miljoniem cilvēku pasaules visdažādākajos nostūros.

Šādi Jēzus dzīvoja trīsdesmit gadus: Viņš bija fabri filius (Mt 13,55), galdnieka dēls. Tad nāks trīs atklātās dzīves gadi ar pūļa kliedzieniem. Ļaudis ir pārsteigti: kas ir šis cilvēks? Kur Viņš tik daudz ir iemācījies? Jo Viņa dzīve bijusi tāda pati kā visiem Viņa dzimtajā ciematā. Viņš bija faber, filius Mariae (Mk 6,3), galdnieks, Marijas dēls. Un Viņš bija Dievs un īstenoja cilvēces pestīšanu un visus pievilka pie Sevis (Jņ 12,32).