Kristus Māte, kristiešu Māte

Kopš šī 1935. gada daudzi un regulāri dažādu Dievmātes svētnīcu apmeklējumi man ir snieguši iespēju pārdomāt un meditēt par šo pieķeršanos, ko tik daudzi kristieši izjūt pret Jēzus Māti. Un es vienmēr esmu domājis, ka šī pieķeršanās ir mīlestības atbilde, filiālās pateicības izpausme. Patiešām, Marija ir cieši vienota ar Dieva galējo mīlestības izpausmi – Vārda Iemiesošanos, kurš kļuva cilvēks kā mēs un uzņēmās uz sevis mūsu nelaimju un grēku nastu. Marija, uzticīga tai dievišķajai misijai, kuras dēļ bija radīta, neskopojoties kalpoja un pastāvīgi kalpo cilvēkiem, kas visi aicināti būt par viņas Dēla Jēzus brāļiem. Un Dievmāte arī tagad patiesi ir cilvēku Māte.

Tā tas ir tādēļ, ka to vēlējās Kungs. Un Svētais Gars izdarīja tā, lai visām nākamajām paaudzēm tas paliktu fiksēts rakstiski: „Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.” (Jņ 19,25-27).

Jānis, Jēzus mīļākais māceklis pieņem Mariju, ieved viņu savā mājā, savā dzīvē. Garīgie autori šajos svētā Evaņģēlija vārdos redzēja aicinājumu mums kristiešiem ievest Mariju savā dzīvē. Kaut kādā ziņā šie skaidrojumi gandrīz ir lieki, jo pats par sevi ir skaidrs, ka Marija vēlas, lai mēs viņu piesauktu, ar paļāvību tuvotos viņai, ka mēs vērstos pie viņas mātišķības lūdzot parādīt, ka viņa ir mūsu Māte (Monstra te esse Matrem (liturģiskā himna Ave Maris stella)).

Bet tā ir Māte, kas neliek sevi lūgties, kas pat iet pa priekšu mūsu lūgšanām, jo viņa zina mūsu vajadzības un ātri dodas mums palīgā, ar darbiem parādot, ka pastāvīgi atceras par saviem bērniem. Katrs no mums, atceroties savu paša dzīvi un redzot kā tajā atklājās Dieva žēlsirdība, var atrast tūkstošiem iemeslu īpašā veidā justies par Marijas bērnu.