Josemaría Escrivá Obras
141

Svēto Rakstu teksti, kas runā par Dievmāti, tieši parāda, kā Jēzus Māte soli pa solim pavada savu Dēlu, pievienojoties Viņa glābēja misijai, priecājoties un ciešot ar Viņu, mīlot tos, kurus Jēzus mīl, ar mātišķu uzmanību rūpējoties par tiem, kas Viņam apkārt.

Padomāsim, piemēram, par Kānas kāzu stāstu. Ielūgto viesu pūlī, vienā no šīm skaļajām lauku kāzām, kur dodas visas apkārtnes ļaudis, Marija ievēro, ka pietrūkst vīna (sal. Jņ 2,3). Tikai viņa to ievēro un uzreiz. Cik šīs ainas no Jēzus dzīves mums ir pazīstamas! Jo Dieva diženums sadzīvo ar parasto, ikdienišķo. Ieraudzīt kādu nolaidību, būt uzmanīgai mazās lietās, kas padara tīkamu cilvēka eksistenci ir raksturīgi sievietei, mājas saimniecei. Un tā tas bija arī ar Mariju.

Ievērojiet arī, ka tas ir Jānis, kurš atstāsta Kānas notikumu. Viņš ir vienīgais no evaņģēlistiem, kurš ir fiksējis šo mātišķo rūpju izpausmi. Svētais Jānis vēlas mums atgādināt, ka Marija bija klātesoša Kunga atklātās dzīves iesākumos. Tas patiešām ir pierādījums, ka viņš spējis saskatīt pašos dziļumos šo Dievmātes klātbūtnes nozīmi. Jēzus zināja, kam uzticēja savu Māti - māceklim, kurš viņu mīlēja, bija iemācījies viņu iemīļot kā savu paša māti un bija spējīgs saprast viņu.

Padomāsim tagad par šīm dienām, kas, gaidot Vasarsvētkus, sekoja Debeskāpšanai. Pēc augšāmceltā Kristus triumfa, mācekļi, ticības pārpilni un dedzīgi ilgojoties pēc Svētā Gara, vēlas justies vienoti, un mēs viņus atrodam cum Maria Matre Iesu, ar Mariju, Jēzus Māti (sal. Apd 1,14). Mācekļu lūgšana pavada Marijas lūgšanu. Tā bija vienotas ģimenes lūgšana.

Šoreiz mums par to stāsta evaņģēlists Lūkass, kurš no evaņģēlistiem ir visvairāk runājis par Jēzus bērnību. Varētu domāt, ka viņš vēlas, lai mēs labi izprastu, ka Marija tāpat, kā viņa spēlēja lielu lomu Vārda Iemiesošanās notikumā, tāpat, analoģiski bija klātesoša Baznīcas – Kristus Miesas, iesākumā.

No pirmajiem Baznīcas dzīves brīžiem visi kristieši, kas meklēja Dieva mīlestību – mīlestību, kas paveras mūsu acīm un iemiesojas Jēzū Kristū, – savā ceļā atrada svēto Jaunavu un tūkstoš dažādos veidos piedzīvoja viņas mātišķo gādību. Vissvētākā Jaunava Marija visā patiesībā var tikt saukta par visu kristiešu māti. Svētais Augustīns to apstiprināja ļoti skaidros vārdos: Viņa līdzdarbojās ar savu mīlestību, lai Baznīcā rastos ticīgie, šīs galvas locekļi, kurai viņa pati ir māte pēc miesas (Sv. Augustīns, De sancta virginitate, 6 (PL 40, 399)).

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viena no vissenākajām liecībām Marijas godināšanai, ir tieši paļāvības pilna lūgšana. Es runāju par antifonu, kas sacerēta jau pirms daudziem gadsimtiem, bet ko mēs vēl šodien turpinām atkārtot: „Tavā patvērumā steidzamies, svētā Dieva Dzemdētāja, nenicini mūsu lūgšanas mūsu vajadzībās, bet izglāb mūs vienmēr no visām briesmām tu, godināmā un svētā Jaunava.” (Sub tuum praesidium confugimus, Sancta Dei Genetrix: nostras deprecationes ne despicias in necessitatibus, sed a periculis cunctis libera nos semper, Virgo gloriosa et benedicta).

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais