Veidot attiecības ar Mariju

Mūsu vēlme veidot attiecības ar Dieva Māti, kura ir arī mūsu Māte, rodas spontānā un dabiskā veidā; būt ar viņu tādās attiecībās, kā ar dzīvu cilvēku. Patiešām, nāvei nebija varas pār Viņu, gluži pretēji, Viņa ar miesu un dvēseli atrodas līdzās Dievam Tēvam, Viņa Dēlam un Svētajam Garam.

Lai izprastu lomu, kāda kristīgajā dzīvē ir Marijai, lai justos pie Viņas pievilkti, lai filiālu jūtu vadīti mēs meklētu viņas mīlošo klātbūtni, sarežģīti argumenti nav vajadzīgi, lai gan dievišķās Mātišķības noslēpums ir tik bagāts, ka mēs nekad nespēsim par to pietiekoši pārdomāt.

Katoliskā ticība prata Marijā atpazīt Dieva mīlestības īpašu zīmi - Dievs mūs tagad sauc par saviem draugiem, Viņa žēlastība darbojas mūsos, atbrīvojot no grēka, tā mūs atjauno, tā mums dod spēku zināmā mērā atspoguļot Kristus vaigu pat tādā vājumā, kas vēl aizvien piemīt putekļu un zemiskuma veidotai būtnei. Mēs neesam tikai it kā kuģa katastrofā cietušie, kam Dievs apsolījis glābšanu, jo glābiņš jau darbojas mūsos. Mūsu personiskās attiecības ar Dievu nav aklā vaidi tumsas nomāktībā, kurš ilgojas pēc gaismas, bet bērna attiecības, kurš zina, ka Tēvs viņu mīl.

Marija mums runā par šo sirsnību, paļāvību, drošību. Lūk, kādēļ Viņas vārds aizskar mūsu sirdi. Mūsu katra attiecības ar savu paša māti var kalpot par piemēru un paraugu mūsu attiecībām ar Maigā Vārda Jaunavu, Mariju. Mums jāmīl Dievs ar to pašu sirdi, kas mums liek mīlēt mūsu vecākus, brāļus un māsas, citus mūsu ģimenes locekļus, mūsu draugus vai draudzenes, jo citas sirds mums nav. Tātad pret Mariju mēs arī izturēsimies ar šo pašu sirsnību.

Kā normāls dēls vai meita izturas pret savu māti? Tūkstoš veidos, bet vienmēr ar pieķeršanos un paļāvību. Ar pieķeršanos, kam katrreiz būs cits veids, pašas dzīves radītu, bet nekad vēsuma stindzinātu. Tieši pretēji, tās būs sirsnības pilnas ģimenes tradīcijas, mazi ikdienišķi uzmanības pierādījumi, ko bērns jūt vajadzību sniegt savai mātei un kā mātei pietrūkst, ja nejauši viņš tos aizmirst: skūpsts vai glāsts, ejot prom vai atgriežoties mājās, neliela dāvaniņa, pāris sirsnīgi vārdi.

Attiecībās ar mūsu Debesu Māti arī ir šīs filiālās dievbijības izpausmes, kas izsaka mūsu ierasto attieksmi pret viņu. Daudzi kristieši pieņem par savu seno skapulāra tradīciju vai arī viņi paraduši sveicināt– bez vārdiem, jo pietiek ar vienu domu,– Marijas attēlus, kas atrodami katrā kristīgā ģimenē vai rotā daudzu pilsētu ielas. Vai arī viņi skaita brīnišķīgo Rožukroņa lūgšanu, kurā dvēsele nenogurst atkārtot vienmēr to pašu, tāpat, kā iemīlējušies nenogurst, kad mīl viens otru, un kurā dvēsele mācās izdzīvot Kunga dzīves galvenos brīžus. Vai arī pierod Dievmātei veltīt vienu nedēļas dienu, tieši to, kurā esam pulcējušies,– sestdienu -, dāvājot viņai nelielu mīlestības apliecinājumu un īpaši apcerot viņas mātišķību.

Pastāv arī daudzas citas Marijas godināšanas iespējas, ko nav nepieciešams tagad šeit atgādināt. Tās visas nav jāiekļauj katra kristieša dzīvē, jo augt pārdabiskajā dzīvē ir kas cits, nekā tīri vienkārša dievbijības izpausmju uzkrāšana, tomēr man vienlaikus jāapliecina, ka ticības pilnību nav ieguvis tas, kurš savā dzīvē neīsteno vismaz kādu no tām, kurš vienā vai otrā veidā nepauž Marijai savu mīlestību.

Tie, kas Jaunavas Marijas godināšanas veidus uzskata par novecojušiem, parāda, ka vairs neredz tajos ietverto dziļi kristīgo nozīmi un ir aizmirsuši avotu no kura tie nāk - ticību Dieva Tēva pestījošajai gribai, mīlestību uz Dievu Dēlu, kurš patiešām tapa cilvēks un ir dzimis no sievietes, un paļāvību uz Dievu Svēto Garu, kurš mūs svētdara ar savu žēlastību. Tas ir Dievs, kurš mums deva Mariju, un mums nav tiesību viņu atgrūst; tieši pretēji, mums jāsteidzas pie viņas ar bērnu mīlestību un prieku.