Ja jūs meklējat Mariju, jūs atradīsiet Jēzu. Un jūs pamazām iemācīsieties saprast, kas ir šī Dieva sirdī, kurš sevi pazemo līdz galam, atsakās izrādīt savu varu un diženumu, lai mūsu priekšā parādītos kalpa veidā (sal. Flp 2,6-7). Runājot ikdienas valodā, mēs varētu teikt, ka Dievs pārkāpj visas robežas, jo Viņš neapmierinās ar mūsu pestīšanai būtiskāko vai nepieciešamo, Viņš iet tālāk. Vienīgā mēraukla vai mērs, kas mums kaut nedaudz ļauj saprast Dieva izturēšanās veidu, ir apziņa, ka tam trūkst mēra, aptvert, kādā mērā tā rodas no mīlestības neprāta, kas Viņu mudina pieņemt mūsu miesu un uzņemties mūsu grēku nastu.

Kā būtu iespējams, ka mēs saprastu un uztvertu, cik ļoti Dievs mūs mīl, bet paši nekļūtu neprātīgi no mīlestības? Ir jāļauj šīm ticības patiesībām iesūkties mūsu dvēselē, lai tās pilnībā pārveidotu mūsu dzīvi. Dievs mūs mīl! Viņš, Visuvarenais, Visuspēcīgais, kurš radījis debesis un zemi.

Dievs interesējas pat par vissīkākajām detaļām, kas skar Viņa radības – jūsu lietām un manējām –, un Viņš katru no mums sauc vārdā (sal. Is 43,1). Šī ticības dotā pārliecība mums liek apkārtesošo saskatīt jaunā gaismā, un, lai arī viss paliek tāds pats, mēs aptveram, ka viss ir citādāks, jo viss ir Dieva mīlestības izpausme.

Tad mūsu dzīve kļūst par pastāvīgu lūgšanu labā garastāvoklī un priekā, kas nekad neizsīkst, par visas dienas garumā skanošu pateicības lūgšanu. „Augsti slavē Kungu mana dvēsele.” Tā dziedāja Jaunava Marija. „Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis, un Svēts ir Viņa vārds.” (Lk 1,46-49).

Mūsu lūgšana var pavadīt un atdarināt šo Marijas lūgšanu. Kā Viņa mēs izjutīsim vēlmi dziedāt, sludināt Dieva brīnumus, lai visa cilvēce un visas būtnes piedalītos mūsu laimē.