Josemaría Escrivá Obras
146

Svētceļojuma laikā, par kuru es jums stāstīju jau sākumā, pa ceļam uz Sonsoles svētnīcu mēs gājām garām labības laukam. Vēja viļņota, raža saulē mirdzēja. Man ienāca prātā kāds Evaņģēlija fragments, vārdi, ko mācekļu grupai teica Kungs: „Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai!” (Jņ 4,35). Un es kārtējo reizi pārdomāju, ka Kungs vēlējās ielikt mūsu sirdīs to pašu dedzību, to pašu uguni, kas valdīja pār Viņējo. Noejot nedaudz pie malas, es noplūcu pāris vārpas, lai tās saglabātu piemiņai.

Ir jāatver acis, jāprot paskatīties sev apkārt un jāatpazīst mums raidītie Dieva aicinājumi caur apkārt esošajiem cilvēkiem. Mēs nevaram dzīvot ar ļaudīm pagrieztu muguru, ieslēgušies savā sīkajā pasaulītē, jo Jēzus tā nedzīvoja. Evaņģēlijs mums bagātīgi runā par Viņa žēlsirdību, par Viņa spēju just līdzi ciešanās un citu vajadzībās. Viņš apžēlojās par Naimas atraitni (sal. Lk 7,11-17), Viņš apraudāja Lācara nāvi (sal. Jņ 11,35), Viņš rūpējas par sekotāju pūļiem, kam nebija nekā, ko ēst (sal. Mt 15,32), bet vispirms jau Viņam ir žēl grēcinieku, to, kas iet pa pasauli nepazīdami ne gaismu, ne patiesību: „Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos.” (Mk 6,34).

Kad mēs patiešām esam Marijas bērni, mēs saprotam šo Kunga attieksmi, un mūsu sirds paplašinās, kļūst žēlsirdīga. Tad mūsu brāļu, citu cilvēku ciešanas, zemiskums, kļūdas, vientulība, nomāktība, sāpes, mums sagādā ciešanas. Mēs izjūtam steidzīgu nepieciešamību palīdzēt viņu vajadzībās un viņiem stāstīt par Dievu, lai viņi kā bērni veidotu attiecības ar Viņu, lai viņi spētu atklāt Marijas mātišķīgo maigumu.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais