Es nesaprotu, kā var dzīvot kristīgi, nejūtot vajadzību pēc pastāvīgas draudzības ar Jēzu Vārdā un Maizē, lūgšanā un Euharistijā. Un ļoti labi saprotu, ka gadsimtu gaitā ticīgo paaudzes viena aiz otras maz pamazām ir īstenojušas šo euharistisko dievbijību. Dažos gadījumos, piedaloties lielam cilvēku skaitam, lai tādējādi publiski tiktu pausta viņu ticība; un citas reizes ar klusu un neuzkrītošu attieksmi, baznīcas svētīgajā mierā vai sirds klusumā.

Pāri par visu mums jāmīl Svētā Mise, kam jābūt mūsu ikdienas centram. Ja mēs labi piedalāmies Misē, tad kā gan lai pēcāk neturpinātu atlikušajā dienas daļā domāt par Kungu, rūpējoties, lai neattālinātos no Viņa klātbūtnes, lai strādātu, kā Viņš strādāja, un mīlētu, kā Viņš mīlēja? Tad mēs iemācīsimies pateikties Kungam arī par kādu citu Viņa smalkjūtību - ka Viņš nav aprobežojies tikai ar klātbūtni altāra Upurī, bet ir vēlējies palikt Svētajā Hostijā, kas saglabāta Tabernākulā.

Es jums teiktu, ka man Tabernākuls vienmēr ir bijis kā Betānija. Šī mierīgā un klusā vieta, kur atrodas Kristus, kur mēs Viņam varam pastāstīt par savām rūpēm, ciešanām, cerībām un priekiem ar to pašu vienkāršību un dabiskumu, ar kādu Jēzu uzrunāja Viņa draugi Marta, Marija un Lācars. Tādēļ, ejot cauri kādas pilsētas vai ciemata ielām, es priecājos jau kaut no tālienes ieraudzīt baznīcas apveidu: tas ir jauns Tabernākuls, vēl viena iespēja dvēselei kaut domās izbēgt, lai būtu pie Kunga Svētajā Sakramentā.