Dievs Tēvs ar sava Dēla Sirdi ir vēlējies mums piešķirt infinitos dilectionis thesauros (Vissvētākās Jēzus Sirds Mises kolektas lūgšana), mīlestības, žēlsirdības un maiguma neizsmeļamos dārgumus. Ja mēs vēlamies atklāt Dieva mīlestības pierādījumu – proti, Viņš ne tikai ieklausās mūsu lūgšanās, bet pat tās apsteidz – mums pietiek vien sekot svētā Pāvila domu gājienam: Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,32).

Žēlastība cilvēku atjauno no iekšienes, viņu atgriež no grēcinieka un dumpinieka, kāds viņš bija, par labu un uzticamu kalpu (sal. Mt 25,21). Un visu žēlastību avots ir Dieva mīlestība pret mums, ko Viņš mums atklājis ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievišķā mīlestība ir pamatā tam, ka Svētās Trīsvienības otrā Persona, Vārds, Dieva Tēva Dēls pieņem cilvēka miesu, tas nozīmē, visā, izņemot grēku, uzņemas mūsu cilvēcisko stāvokli. Un Vārds, Dieva Vārds, ir Verbum spirans amorem, Vārds, no kura iziet Mīlestība (Sv. Akvīnas Toms, S.Th. I, q. 43, 5 (atsaucas uz svēto Augustīnu, De Trinitate, IX, 10)).

Mīlestība mums sevi atklāj Iemiesošanā, šajā Jēzus Kristus pestījošajā gājumā virs mūsu zemes līdz pat Krusta vispārākajam upurim. Un Krustā Viņš sevi atklāj ar jaunu zīmi: bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Jēzus asinis un ūdens, kas mums nozīmē sevis atdošanu līdz galam, līdz consummatum est, (Jņ 19,30). viss ir piepildīts, aiz mīlestības.

Šajos svētkos vēlreiz pārdomājot mūsu ticības galvenos noslēpumus, ,mēs ar apbrīnu atklājam, cik ļoti šīs visdziļākās realitātes – Dieva Tēva mīlestība, kas atdod savu Dēlu, Dēla mīlestība, kas mudina Viņu mierīgi doties pretī Golgātai – izpaužas cilvēkiem tik ļoti raksturīgos žestos. Dievs pie mums nevēršas pilns ar spēku un virskundzību. Viņš mums tuvojas, pieņemdams kalpa veidu un kļūdams cilvēkiem līdzīgs (Flp 2,7). Nekad Jēzus neizturas vēsi vai augstprātīgi, lai gan Viņa sludināšanas gados mēs Viņu redzējām dziļi vīlušos, jo cilvēciskā nekrietnība Viņam liek ciest. Ja mazliet par to pārdomājam, mēs uzreiz varam saprast, ka Viņa reakcijas un dusmu asums nāk no mīlestības: Tās ir kā jauns uzaicinājums novērsties no neuzticības un grēka. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? (Ez 18,23). Šie vārdi mums izskaidro visu Kristus dzīvi, ļauj saprast, kādēļ Viņš nācis mums pretī ar miesas Sirdi, ar tādu Sirdi kā mūsējā - pašsaprotamu Viņa mīlestības pierādījumu un pastāvīgu liecību par dievišķās mīlestības neizsakāmo noslēpumu.