Pazīt Jēzus Kristus Sirdi

Es nevaru pretoties vēlmei jums atklāt kaut ko, kas man ir vienlīdz iemesls gan sāpēm, gan aktīvākai rīcībai: pārdomas par to, ka vēl aizvien ir daudz cilvēku, kas nepazīst Kristu, kam nav pat priekšnojautas par dziļo svētlaimi, kas mūs sagaida debesīs. Viņi staigā pa šo zemi kā akli, meklējot prieku, kam nezina īsto vārdu vai arī aizklīduši ceļos, kas viņus aizvien vairāk attālina no patiesas laimes. Cik labi var izprast to, ko varēja izjust apustulis Pāvils Troadā pavadītajā naktī, kad sapņos viņš redzēja parādību: Kāds vīrietis, maķedonietis, stāvēja un lūdza viņu, sacīdams: Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums! Bet kad viņš parādību bija redzējis, mēs – Pāvils un Timotejs – tūdaļ taisījāmies iet uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs mūs sauc sludināt viņiem Evaņģēliju (Apd 16,9-10).

Vai arī jūs neizjūtat, ka Dievs mūs aicina, ka Viņš caur visu to, kas notiek mums apkārt, skubina sludināt Labo Vēsti par Jēzus atnākšanu? Bet dažreiz mēs, kristieši, liekam savam aicinājumam sarukt, mēs ieslīgstam virspusējībā, savu laiku pazaudējam strīdos un ķīviņos. Vai tad, kad runa ir par dažu cilvēku, un tas ir vēl briesmīgāk, liekulīgu sašutumu, raugoties uz to, kā viens vai otrs pa savam izdzīvo to vai citu ticības aspektu, tādu vai citādu dievbijības formu. Tad tā vietā, lai paši parādītu ceļu un censtos dzīvot, kā pašiem šķiet labāk, viņi pavada laiku, lai grautu un kritizētu. Protams, ka kristiešu dzīvē var būt un tiešām rodas trūkumi. Bet svarīgākais neesam mēs un mūsu vainas: vienīgais, kas patiešām ir svarīgs, ir Jēzus. Mums jārunā par Kristu, nevis par mums pašiem.

Tie ir dažādi komentāri par it kā krīzi šajā Jēzus Svētās Sirds godināšanā, kas manī izraisīja tikko izteiktās pārdomas. Šī krīze nemaz nepastāv; patiesā godināšana vienmēr bijusi un paliek dzīva attieksme, pilna ar cilvēcisku un pārdabisku nozīmi. Tās augļi vienmēr bijuši saldi: atgriezties, atdot sevi, pildīt Dieva gribu, mīlestības izgaismotam, iedziļināties Pestīšanas noslēpumos.

To pašu gan nevaru teikt par neiedarbīga sentimentālisma izpausmēm, kas ir diezgan daudzveidīgas un apvieno doktrinālu pamatu trūkumu ar pārmērīgumu dievbijības izpausmēs. Man arī ne īpaši patīk šīs manierīgās bildītes, šīs Svētās Sirds statujas, kas nespēj izraisīt patiesu godināšanu cilvēkiem ar veselo saprātu un kristiešu pārdabisko skatījumu. Bet tas nav pareizas loģikas pierādījums no dažām pārmērībām, kas izzudīs pašas no sevis, radīt doktrinālu vai teoloģisku problēmu.

Ja varam runāt par krīzi, tad tā dzimst cilvēku sirdīs, jo tās nespēj, vai nu aiz tuvredzības, vai egoisma, vai uzskatu šaurības, ieraudzīt mūsu Kunga Jēzus Kristus neizdibināmo mīlestību. Kopš tika ieviesti šodien svinamie svētki, Svētās Baznīcas liturģija pratusi piedāvāt patiesas dievbijības uzturu, Svētās Mises lasījumam izvēloties fragmentu no svētā Pāvila vēstules, kas, izejot no Jēzus Sirds pielūgšanas, mums piedāvā veselu kontemplatīvās dzīves programmu – pazīšanu un mīlestību, lūgšanu un dzīvi. Pats Dievs ar apustuļa lūpām mūs aicina doties pa šo ceļu: Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus, lai jūs būtu iesakņojušies un nostiprināti mīlestībā, lai jūs līdz ar visiem svētajiem spētu aptvert, kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums. Un pazītu Kristus mīlestību, kas pārspēj katru saprašanu, un tiktu piepildīti katrā Dieva pilnībā (Ef 3,17-19).

Šī Dieva pilnība mums ir atklāta un piešķirta Kristū, Kristus Mīlestībā, Kristus Sirdī. Jo tā ir Sirds Tam, kurā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība (Kol 2,9). Lūk, kādēļ, ja mēs no skatiena izlaižam šo lielo Dieva nodomu – ar Iemiesošanos, Atpestīšanu un Vasarsvētkiem pasaulē ieviesto mīlestības straumi – mēs vairs nesapratīsim Jēzus Sirds smalkjūtību.