Jēzus Krustā, aiz Mīlestības pret cilvēkiem caurdurtu sirdi; lūk daiļrunīga atbilde – vārdi būtu lieki – uz jautājumu par lietu un cilvēku vērtību. Cilvēkiem, viņu dzīvei, viņu laimei ir tik liela vērtība, ka pats Dieva Dēls atdod sevi, lai viņus atpirktu, šķīstītu, paaugstinātu. Kurš nespētu mīlēt Viņa, tik ievainoto Sirdi?, raugoties uz to, sev vaicāja kontemplatīva dvēsele. Kurš tad mīlestībai neatmaksās ar mīlestību? – viņa turpināja. Kurš neapskaus tik tīru Sirdi? Mēs, kas esam no miesas, mēs atmaksāsim mīlestību ar mīlestību, mēs apskausim mūsu ievainoto, to, kura rokas un kājas, sānus un Sirdi caurdūra ienaidnieki.Lūgsim, lai Viņš mūsu sirdi sasien ar savas mīlestības saiti un to caurdur ar šķēpu, jo tā vēl ir skarba, nespējīga uz nožēlu (Sv. Bonaventūra, Vitis mystica, 3, 11 (PL 184, 643)).

Tādas ir bijušas domas, sirsnības pilnas jūtas, vārdi, ko mīlestības pārņemtas dvēseles laiku laikos veltījušas Jēzum. Bet, lai labi saprastu šo valodu, lai patiešām zinātu, kas ir cilvēka sirds, Kristus Sirds un Dieva mīlestība, mums ir vajadzīga ticība, mums ir vajadzīga pazemība. Savā ticībā un pazemībā svētais Augustīns mums ir atstājis visā pasaulē slavenos vārdus: Tu mūs esi radījis, Kungs, lai mēs būtu Tavi, un mūsu sirds nepazīst mieru, kamēr tā neatdusas Tevī (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32. 661)).

Kad cilvēks atstāj novārtā pazemību, viņš sev piešķir tiesības piesavināties Dievu, bet viņš to nedara, ejot dievišķo ceļu, ko pats Kristus pavēra, sakot: Ņemiet un ēdiet, jo tā ir mana Miesa (1 Kor 11,24): Pretēji, cilvēks tad cenšas samazināt dievišķo lielumu, to aprobežojot tīri cilvēciskās dimensijās. Prāts - vēsais un aklais prāts, kas nav ne sapratne, kas nāk no ticības, ne taisnais radības prāts, kas spēj baudīt un mīlēt lietas - kļūst par neprātu tam, kas grib visu pakļaut saviem maznozīmīgajiem ikdienišķajiem piedzīvojumiem. Tie samazina pārcilvēcisko patiesības plašumu un ieskauj cilvēka sirdi čaulā, kas viņu padara nejūtīgu Svētā Gara iedvesmām. Mūsu nabaga prāts būtu pazudis bez Dieva žēlsirdības varas, kas liek pārraut mūsu bēdīgā stāvokļa ierobežojumus: Un es jums dāvāšu jaunu sirdi, es ielikšu jūsos jaunu garu, es izņemšu no jūsu miesas akmens sirdi un jums dāvāšu miesas sirdi (Ez 36,26). Tad mūsu dvēsele atkal saņems gaismu un, redzot Svēto Rakstu apsolījumus, piepildīsies ar prieku.

Jo es zinu, kādas Man domas par jums, - saka tas Kungs – miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas (Jer 29,11), saka Kungs ar pravieša Jeremija lūpām. Liturģija šos vārdus piedēvē Jēzum, jo Viņā mums skaidri atklājās, ka Dievs mūs mīl šādā veidā. Viņš nenāk mūs notiesāt, mest mums sejā mūsu garīgo nabadzību, mūsu zemiskumu: Viņš nāk mūs glābt, mums piedot, mūs attaisnot, nest mums mieru un prieku. Ja mēs atklāsim šo brīnišķīgo saikni starp Kungu un Viņa bērniem, mūsu sirdis noteikti izmainīsies. Mēs apzināsimies, ka mūsu acu priekšā paveras jauns apvārsnis, kontrastu pilns, dziļumā un gaismā.