Josemaría Escrivá Obras
166

Nest citiem Kristus Mīlestību

Bet ievērojiet, ka Dievs mums nesaka: jūsu sirds vietā es jums došu tīra gara gribu. Nē, Viņš mums dod sirdi, un šī sirds, tāpat kā Kristus Sirds, ir no miesas. Man nav viena sirds, lai mīlētu Dievu, un cita, lai mīlētu cilvēkus šajā pasaulē. Ar to pašu sirdi, kas man liek mīlēt manus vecākus un kas man liek mīlēt manus draugus, es mīlu Kristu, Tēvu, Svēto Garu un Jaunavu Mariju. Es nekad nebeigšu atkārtot: mums jābūt ļoti cilvēciskiem; ja ne, mēs nevarēsim arī būt dievišķi. Cilvēciska mīlestība, šejienes, šīszemes mīlestība, ja vien tā ir neviltota, mums palīdz izjust dievišķo mīlestību. Tādējādi mēs nojaušam mīlestību, kas mums liks priecāties Dievā, un to, kas mūs vienos tur augšā, debesīs, kad Kungs būs viss visā (1 Kor 15,28). Ja mēs sākam saprast, kas ir dievišķā mīlestība, mēs vienmēr, visos apstākļos, būsim spējīgi uz lielāku līdzjūtību, augstsirdību, sevis atdošanu.

Mums ir jādod tas, ko esam saņēmuši, jāmāca citiem tas, ko esam iemācījušies; mums bez lepnuma, ar vienkāršību viņi jāieved šajā Kristus mīlestības pazīšanā. Katrs no jums, īstenojot savu darbu, strādājot sabiedrībā savā profesijā, jūs variet un jums pilnībā jāpārveido jūsu nodarbošanās iespējā kalpot. Šis rūpīgi paveiktais darbs, kas attīstās, liekot citiem attīstīties, kas ņem vērā kultūras un zinātnes atklājumus, pilda svarīgu funkciju visas cilvēces labumam, ja vien mūs iedvesmo augstsirdība un nevis egoisms, kopīgais labums un nevis personiskais ieguvums, proti, ja vien tas ir kristīgas eksistences pārņemts.

Šajā darbā cilvēcisko attiecību attīstības gaitā jums jāliecina par Kristus mīlestību un šīs mīlestības konkrētiem augļiem – draudzību, sapratni, cilvēcisku siltumu, mieru. Tāpat kā Kristus pa visiem Palestīnas ceļiem ir gājis darot labu (Apd 10,38), arī jums dāsni jāsēj miera sēkla uz visiem šiem cilvēku ceļiem – ģimenē, sabiedrībā, ikdienas darba attiecībās, kultūrā, vaļaspriekos. Tas būs labākais pierādījums, ka jūsu sirdis ir sasniegusi Debesu Valstība: „Mēs zinām, ka esam pārnesti no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus (1 Jņ 3,14)., raksta apustulis svētais Jānis.

Bet neviens nedzīvo no šīs mīlestības, ja neizglītojas Kristus Sirds skolā. Tikai raugoties uz Kristus Sirdi, kontemplējot to, mēs varam atbrīvot savējo no naida un vienaldzības: tikai tā mēs pratīsim reaģēt kristīgi attiecībā pret citu ciešanām un sāpēm.

Atcerieties ainu, ko mums apraksta svētais Lūkass, kad Jēzus tuvojās Naimas pilsētai (sal. Lk 7,11-17). Jēzus redzēja to cilvēku, ko Viņš nejauši bija saticis, skumjas. Viņš varēja paiet garām, vai arī pagaidīt kādu aicinājumu, kādu lūgumu. Tomēr Viņš nedodas prom, nedz arī paliek gaidot. Atraitnes, kura pazaudējusi vienīgo sev palikušo dārgo būtni – savu dēlu – skumju aizkustināts, Viņš uzņemas iniciatīvu.

Evaņģēlists paskaidro, ka Jēzus bija līdzjūtības pārņemts: varbūt arī bija ārēji aizkustināts, kā Lācara nāves gadījumā. Jēzus nebija, Jēzus nav nejūtīgs pret sāpēm, kas dzimst no mīlestības, tāpat kā Viņam nepatīk šķirt bērnus no vecākiem: Viņš pārvar nāvi, lai dotu dzīvību, lai tie, kas savstarpēji mīl viens otru, paliktu tuvu viens otram. Bet tajā pat laikā Viņš pieprasa pārākumu, kas pienākas dievišķajai Mīlestībai un kam jāiezīmē ikvienu patiesi kristīgu eksistenci.

Kristus zina, ka viņam apkārt ir daudz ļaužu, kas brīnuma saviļņoti, notikušo izpaudīs visā novadā. Bet Kungs nerīkojas aiz ārišķīguma, lai atstātu iespaidu - Viņš vienkārši jūtas sievietes ciešanu aizkustināts un nevar nesniegt viņai mierinājumu. Un patiešām, Viņš tai tuvojas sakot: neraudi (Lk 7,13). Tas nozīmē: es nevēlos redzēt tevi raudam, jo es esmu nācis uz šīs zemes, lai nestu prieku un mieru. Pēc tam seko brīnums, šī Kristus-Dieva varas izpausme. Bet jau krietni iepriekš Viņa dvēsele bija izjutusi šo saviļņojumu, ārējo Kristus-Cilvēka Sirds maiguma izpausmi.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais