Josemaría Escrivá Obras
167

Ja mēs nemācamies no Jēzus, mēs nekad nemīlēsim. Ja mēs domāsim, kā daži, ka paturēt tīru un Dieva cienīgu sirdi nozīmē to pasargāt, neinficēt kontaktā ar cilvēciskām izjūtām, loģiski iznāks, ka mēs būsim nejūtīgi pret citu sāpēm. Mēs būsim spējīgi vairs tikai uz oficiālu mīlestību, sausu, bez dvēseles un nevis uz patiesu Jēzus Kristus mīlestību, kas ir cilvēcisks maigums un sirsnība. To sakot, es nevēlos darīt ticamas melīgas teorijas, kas reāli ir skumjš attaisnojums, lai novirzītu sirdis no Dieva un vestu uz pazušanas briesmām.

Šodienas svētkos mums jāprasa Kungam, lai Viņš mums piešķirtu labu sirdi, spējīgu just sevī pamostamies līdzjūtību pret cilvēku sāpēm, spējīgu saprast, ka, lai palīdzētu pret mokām, kas uzbrūk un bieži nomāc šīs pasaules dvēseles, īstais mierinājums ir mīlestība, tuvākmīlestība - visi pārējie mierinājumi palīdz tikai ar mirkļa izklaidi, vēlāk atstājot vienīgi rūgtumu un bezcerību.

Ja mēs vēlamies palīdzēt citiem, mums viņi jāmīl, un es uzsveru - ar saprotošu mīlestību, ar sevis atdošanu, ar sirsnību un brīvprātīgu pazemību. Tad mēs sapratīsim, kādēļ Kungs vēlējās apkopot visu Likumu šajā dubultajā bauslī, kas patiesībā veido vienu vienīgu: mīlestība uz Dievu un mīlestība uz tuvāko, no visas savas sirds (sal. Mt 22,40).

Jūs varbūt tagad domāsiet, ka itin bieži mēs, kristieši – nevis citi, bet tu un es – mēs piemirstam viselementārākās šī pienākuma izpausmes. Jūs varbūt domājiet par tik daudzām netaisnībām, kam netiek sniegts nekāds mierinājums, par tām nelikumībām, kas paliek nesodītas, par netaisnību, kas pāriet no paaudzes paaudzē un kur neviens nedomā, kā uzsākt ceļu, kas radikāli to risinātu.

Es jums nevaru piedāvāt kādu konkrētu veidu, kā atrisināt šīs problēmas, un patiesībā man tas arī nav jādara. Bet kā Kristus priesterim man ir pienākums jums atgādināt, ko saka Svētie Raksti. Meditējiet Pastarās tiesas ainu, ko pats Jēzus ir aprakstījis: Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem! Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert. Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt (Mt 25,41-43).

Cilvēks vai sabiedrība, kas paliek pasīva bēdu vai netaisnību priekšā, kas nemēģina tās atvieglot, nav Kristus Sirds mīlestības līmenī. Kristiešiem – paturot visplašāko brīvību izsvērt un likt lietā dažādus risinājumus, vadoties no likumīga plurālisma – jāpatur kopīga vēlme kalpot cilvēcei. Ja ne, viņu kristietība nebūs Jēzus Vārds un Dzīvība: tā būs pārģērbšanās, maskarāde Dieva un cilvēku priekšā.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais