Josemaría Escrivá Obras
17

Pertransiit benefaciendo. Ko darīja Jēzus Kristus, lai darītu tik daudz laba un vienīgi labu visur, kur Viņš gāja? Svētie Evaņģēliji mums ir atstājuši vēl citu Jēzus biogrāfiju, izteiktu trīs latīņu vārdos, kas sniedz atbildi: erat subditus illis (Lk 2,51), Viņš paklausīja. Tātad šodien, kad gaisotne piesātināta ar nepaklausību, tenkām un šķelšanos, mums īpaši augstu jānovērtē paklausība.

Esmu lielos draugos ar brīvību, un tieši tādēļ es tik ļoti mīlu šo kristīgo tikumu. Mums jājūtas kā Dieva bērniem un jādzīvo degsmē piepildīt mūsu Tēva gribu, īstenot lietas pēc Dieva gribas, tāpēc ka mēs to vēlamies, jo tas ir vispārdabiskākais iemesls.

Opus Dei gars, ko es cenšos izdzīvot un mācīt jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus, ir licis man izprast un mīlēt personisko brīvību. Kad Dievs, mūsu Kungs cilvēkiem piešķir savu žēlastību, kad Viņš tos aicina uz kādu specifisku aicinājumu, Viņš it kā tiem sniedz roku, tēvišķu, spēka pilnu un galvenais – mīlestības pilnu roku, tāpēc ka Viņš nāk mūs meklēt katru personiski, uzskatot mūs par savām meitām un dēliem, un Viņš zina mūsu vājumu. Kungs gaida, ka mēs pielietosim pūles, lai satvertu Viņa roku, šo roku, ko Viņš mums pastiepis: Dievs no mums pieprasa piepūli, kas ir mūsu brīvības pierādījums. Lai to varētu īstenot, mums jābūt pazemīgiem, jāuzskata sevi par maziem bērniem un jāmīl svētītā paklausība, ar ko mēs atbildam Dieva svētītajai tēvišķībai.

Ir labi, ka mēs ļaujam mūsu dzīvē ienākt Kungam, ienākt tur ar paļāvību, bez šķēršļiem, bez aplinkiem. Mums cilvēkiem ir tieksme sevi aizstāvēt, pieķerties savam egoismam. Mēs vienmēr cenšamies būt karaļi, pat ja tikai mūsu niecības karaļvalstij. Lai šie apsvērumi jums palīdz saprast, kādēļ mums jāvēršas pie Jēzus: lai Viņš mūs darītu patiesi brīvus un lai tādējādi mēs spētu kalpot Dievam un visiem cilvēkiem. Tikai tad mēs spēsim uztvert šo svētā Pāvila vārdu patiesīgumu: toties tagad, atbrīvoti no grēka, jūs esat kļuvuši Dieva kalpi un jūsu ieguvums ir svēttapšana, bet galamērķis – mūžīgā dzīve! Jo grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve mūsu Kungā Jēzū Kristū (Rom 6,22-23).

Būsim uzmanīgi, jo mūsu tieksme uz egoismu nemirst un kārdinājums mūsos var ielavīties daudzos veidos. Dievs pieprasa, lai paklausot mēs vingrinātu savu ticību, jo Viņa griba neizpaužas ar lielu blīkšķi. Jo reizēm Kungs izsaka savu gribu it kā pieklusinātā balsī, sirdsapziņas dziļumos: tad vajag klausīties uzmanīgi, lai šo balsi uztvertu un būtu tai uzticīgi.

Itin bieži Viņš mūs uzrunā caur citiem, un var gadīties, ka, redzot viņu trūkumus vai domājot, ka varbūt viņi nav labi informēti vai arī nav sapratuši visus problēmas aspektus, mēs izjūtam tādu kā aicinājumu nepaklausīt.

Tomēr tam visam var būt dievišķa nozīme, jo Dievs mums neuzspiež aklu paklausību, bet saprātīgu paklausību, un mums jājūt atbildība palīdzēt citiem ar mūsu prāta gaismu. Tomēr būsim patiesi attiecībā pret sevi pašiem: katrā gadījumā izmeklēsim, vai tā ir patiesības mīlestība, kas mūs vada, vai arī egoisms un pieķeršanās mūsu personīgajam spriedumam. Kad mūsu idejas mūs atšķir no citiem, kad tās mums liek saraut komūniju un vienotību ar mūsu brāļiem, tā ir acīmredzama zīme, ka mēs nedarbojamies pēc Dieva gara.

Neaizmirsīsim to: lai paklausītu, es to atkārtoju, ir vajadzīga pazemība. Paraudzīsimies vēlreiz uz Kristus piemēru: Jēzus paklausa, Viņš paklausa Jāzepam un Marijai. Dievs ir nācis virs zemes, lai paklausītu, lai paklausītu radībām. Protams, tās ir divas ļoti pilnīgas radības: Svētā Marija, mūsu Māte, virs viņas ir tikai Dievs; un ļoti šķīstais vīrs Jāzeps. Bet tās ir radības. Un Jēzus, kurš ir Dievs, viņām klausīja. Mums ir jāmīl Dievs, lai tādā veidā mīlētu Viņa gribu un lai mums būtu vēlme atbildēt uz aicinājumiem, ar ko caur mūsu ikdienas pienākumiem, Viņš vēršas pie mums: pienākumos, ko pieprasa mūsu statuss, mūsu profesijā, mūsu darbā, mūsu ģimenē, mūsu savstarpējās attiecībās, mūsu pašu un citu ciešanās, draudzībā, mūsu vēlmē īstenot to, kas ir labs un taisnīgs.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais