Tātad dzīvot Jēzus sirdī, būt dziļi vienotiem ar Viņu nozīmē kļūt par Dieva mājokli. „Kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs” (Jņ 14,21), mums ir teicis Kungs. Kristus un Tēvs Svētajā Garā nāk mūsu dvēselē, lai tur ierīkotu savu mājokli (sal. Jņ 14,23).

Kad mēs izprotam, lai cik niecīgi arī tas nebūtu, šīs pamatpatiesības, mūsu attieksme mainās. Mums ir izsalkums pēc Dieva un mēs varam padarīt par savējiem šos psalma vārdus: Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens (sal. Ps 62,2 (atrodams šīsdienas svētku Laudēs)). Un Jēzus, kurš pats izraisīja šīs alkas, nāk mums pretī, lai pateiktu: „Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer!” (Jņ 7,37). Viņš mums dāvā savu Sirdi, lai mēs tajā rastu atpūtu un spēku. Ja mēs pieņemam Viņa aicinājumu, mēs piedzīvosim Viņa vārdu patiesīgumu: mūsu izsalkums un slāpes pieaugs tādā mērā, ka mēs vēlētos, lai Dievs mūsu sirdī iekārtotu Savas atpūtas vietu un neattālinātu no mums Savu siltumu un Savu gaismu.

Ignem veni mittere in terram, et quid volo nisi ut accendatur? Es atnācu uguni mest uz zemes, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu! (Lk 12,49 (atrodams pirmo Vesperu Ad Magnificat antifonā)). Mēs nedaudz pietuvojāmies šai Dieva Mīlestības ugunij; lai tās ietekme satricina mūsu dzīves, liekot mums izjust vēlmi nodot tālāk dievišķo uguni no viena zemes gala līdz otram, to izplatot pie tiem, kas ir ap mums, lai arī viņi atklātu Kristus mieru un kopā ar to – svētlaimi. Kristietim, kurš dzīvo vienots ar Kristus Sirdi, nevar būt cits mērķis kā miers sabiedrībā, miers Baznīcā, miers viņa dvēselē, Dieva miers, kas piepildīsies, kad Viņa Valstība atnāks pie mums.

Marija, Regina pacis, Miera Karaliene, tu, kam bija ticība, tu, kas ticēji eņģeļa apsolījuma piepildījumam, palīdzi mums pieaugt ticībā, būt noturīgiem cerībā, iekļūt Mīlestības dziļumos. Jo tieši to šodien, kad Viņš mums atklāj savu Vissvēto Sirdi, no mums sagaida tavs Dēls.