Assumpta est Maria in coelum, gaudent angeli (Debesīs uzņemšanas svētku Vesperu antifona). Līksmība valda eņģeļu un cilvēku vidū, jo Mariju Dievs ar miesu un dvēseli uzņēma debesīs. Kādēļ šodien mēs izjūtam šo dziļo prieku, kas mūsu sirdij liek lekt laukā no krūtīm un mūsu dvēselei pārplūst no miera? Tas ir tādēļ, ka mēs svinam mūsu Mātes pagodināšanu un ir dabiski, ka mēs, viņas bērni, īpaši priecājamies, redzot, kādā veidā Vissvētākā Trīsvienība viņu godā.

Viņas Vissvētākais Dēls, mūsu brālis Kristus, Golgātā mums viņu iedeva par Māti, sakot svētajam Jānim: – Lūk, tava Māte (Jņ 19,27). Un kopā ar mīļāko mācekli mēs viņu uzņēmām šajā neizmērojamo skumju stundā. Svētā Marija mūs pieņēma sāpēs, brīdī, kad piepildījās senais pravietojums: un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens (Lk 2,35). Mēs visi esam Viņas bērni; Viņa ir visas cilvēces Māte. Un tagad cilvēce piemin Viņas vārdos neizsakāmo Debesīs Uzņemšanu: Marija, Dieva Tēva meita, Dieva Dēla māte, Dieva Svētā Gara līgava, dodas debesīs. Virs Viņas vairs ir tikai Dievs, Viņš viens pats.

Mīlestības noslēpums

Šis ir mīlestības noslēpums. Cilvēka saprāts nespēj to saprast. Ticība vienīgā spēj izskaidrot, ka viena radība varēja tikt pacelta tādā godā, ka kļūst par Trīsvienības mīlestības un labpatikas saplūšanas centru. Mēs zinām, ka šeit ir dievišķs noslēpums. Bet tādēļ, ka runa ir par mūsu Māti, mums ir vieglāk saprast, ja tā varētu teikt, šo ticības patiesību nekā citas.

Ko mēs būtu darījuši, ja varētu izvēlēties mūsu māti? Domāju, ka mēs būtu izraudzījuši to, kura mums ir un viņai piešķīruši visāda veida žēlastības. Tā rīkojās arī Kristus: savā bezgalīgajā Visvarenībā, savā bezgalīgajā Gudrībā un Mīlestībā (Deus Caritas est, (Dievs ir Mīlestība, 1 Jņ 4,8)), Viņš varēja piepildīt visu, ko vēlējās.

Un redziet kā kristieši jau sen atklāja šo pierādījumu: svētais Jānis Damaskietis raksta: pienācās, lai tā, kura dzemdējot savu jaunavību saglabāja neskartu, savu miesu pēc nāves saglabātu brīvu no visas iznīcības. Pienācās, lai tā, kura savās miesās kā bērnu nesa Radītāju, dzīvotu dievišķā mājoklī. Pienācās, lai Dieva Līgava nonāktu debesu namā. Pienācās, lai tā, kura savu Dēlu redzēja Krustā un tādējādi savā sirdī saņēma sāpes, no kurām bija pasargāta dzemdību brīdī, kontemplētu šo Dēlu sēžam pie Tēva labās rokas. Pienācās, ka Dieva Mātei piederēja tas, kas pienākas Dēlam un, ka visas radības viņu godina kā Dieva Māti un Kalponi (Sv. Jānis Damaskietis, Homilia II in dormitionem B.V. Mariae, 14 (PG 96, 742)).

Ne reizi vien teologi izvirzīja līdzīgu argumentu, lai izskaidrotu, cik vien iespējams, šo žēlastību pārpilnību, kas apņem Mariju un sasniedz savu piepildījumu Marijas uzņemšanā debesīs. Viņi apstiprina: Pienācās, Dievs varēja to izdarīt, tātad Viņš to izdarīja (sal. Džons Dans Skots, in III Sententiarum, dist. III, q. 1). Skaidrāk izskaidrot to, kāpēc Kungs savai Mātei jau no pirmā viņas Nevainīgās Ieņemšanas brīža, piešķīra visas priekšrocības, nav iespējams. Viņa tika pasargāta no Sātana varas; viņa ir skaista – tota pulchra! –, nevainīga, visa šķīsta dvēselē un miesā.