Klusējošā upura noslēpums

Ievērojiet tomēr, ka, ja arī Dievs vēlējās cildināt savu Māti, tad savas zemes dzīves laikā Marija ir pieredzējusi sāpes, darba nogurumu, ticības mijkrēsli. Sievietei no tautas, kura kādu dienu izsaucoties slavēja Jēzu: – Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! (Lk 11,27-28). –, Kungs atbild: – Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda! – Tas bija cildinājums Viņa Mātei, viņas fiat (Lk 1,38). – lai notiek – patiesam, augstsirdīgam, neierobežotam, kas atklājās ne jau izrādoties, bet klusā un apslēptā ikdienas upurī.

Meditējot šīs patiesības, mēs mazliet labāk saprotam, kāda ir Dieva loģika: mēs apzināmies, ka tas, kas mūsu dzīvei piešķir pārdabisku vērtību, nav lielu varoņdarbu veikšana, kā mēs to dažreiz iedomājamies, bet uzticīga Dieva gribas pieņemšana, dāsna attieksme ikdienas upurī.

Ja mēs vēlamies kļūt dievišķi, ja gribam tikt dievišķoti, mums vispirms jābūt ļoti cilvēciskiem, pieņemot Dieva priekšā savu, vienkāršo cilvēku, stāvokli un svētdarot mūsu šķietamo niecīgumu. Tā dzīvoja Marija. Viņa, kas bija žēlastības pilna, kas saņēma visu Dieva labvēlību, kas tika nostādīta augstāk par eņģeļiem un svētajiem, – viņa dzīvoja vienkāršu dzīvi. Marija ir tāda pati radība kā mēs, ar tādu pašu sirdi kā mums, spējīgu priecāties un līksmot, ciest un raudāt. Pirms Gabriēls viņai atklāja Dieva gribu, Dievmāte nemaz nezināja, ka no visas mūžības ir izraudzīta būt par Mesijas Māti. Viņa sevi uzskata par zemības pilnu (sal. Lk 1,48). un tādēļ ar dziļu pazemību atzīst, ka Lielas lietas man ir darījis Varenais (Lk 1,49).

Kāds pretstats starp Marijas šķīstību, pazemību, devību un mūsu nožēlojamību, mūsu egoismu. Ir loģiski, ka, to atklājot, mums rodas vēlme atdarināt viņu; mēs esam tādas pašas Dieva radības kā Viņa, un pietiek ar mūsu pūlēm būt uzticīgiem, lai arī mūsos Kungs darītu lielas lietas. Mūsu niecība nebūs šķērslis, jo Dievs izvēlas to, kam nav lielas vērtības, lai tādējādi vēl vairāk izpaustos Viņa mīlestības spēks (sal. 1 Kor 1,27-29).