Lūgšanas skola

Kungs jums jau noteikti ir atklājis Vissvētākās Jaunavas Marijas uzticīgās atbildes daudzšķautņainību. Un, to redzot, mēs dabiski vēlamies viņu par savu paraugu – viņas šķīstību, pazemību, viņas spēcīgo raksturu, viņas cēlsirdību, uzticību… Es vēlētos runāt par vienu no tiem, bet kas sevī ietver visus pārējos, jo tā ir garīgā progresa atmosfēra, lūgšanas dzīve.

Ja mēs vēlamies izmantot tās žēlastības, ko šodien mums piedāvā mūsu Māte un ik brīdi sekot Svētā Gara, mūsu dvēseļu gana, iedvesmai, mums nopietni jāiesaistās dziļās attiecībās ar Dievu. Mēs nevaram paslēpties anonimitātē. Ja iekšējā dzīve nav personīga satikšanās ar Dievu, tā nepastāv. Virspusējība nav kristīga. Pieņemt rutīnu askētiskajā cīņā nozīmē kontemplatīvas dvēseles nāvi. Dievs mūs meklē vienu pēc otra un mums jāatbild vienam pēc otra: – Lūk, es esmu, Kungs, jo tu mani aicināji (1 Ķēn 3,5).

Mēs visi zinām, ka lūgties nozīmē sarunāties ar Dievu, bet par ko, varētu kāds prasīt? Par ko gan citu, ja ne par Dieva lietām un tām, kas piepilda mūsu dienu? Par Jēzus piedzimšanu, par Viņa zemes gaitām, par Viņa apslēpto dzīvi un sludināšanu, par Viņa brīnumiem, par Viņa Pestījošajām Ciešanām, par Viņa Krustu un Augšāmcelšanos. Pēc tam Dieva – viena un trijās Personās – klātbūtnē, ar svētās Marijas starpniecību un svētā Jāzepa, mūsu Tēva un Kunga, kuru es tik ļoti mīlu un dziļi cienu, aizlūgumu, mēs runāsim par mūsu ikdienas darbu, mūsu ģimeni, draugiem, mūsu lielajiem projektiem un mūsu sīkajām nepilnībām.

Manas lūgšanas tēma – mana dzīve. Es vienmēr tā daru, un, kad es pārdomāju savu situāciju, manī pati par sevi uzrodas cieša un izlēmīga apņemšanās: mainīties, kļūt labākam, būt pakļāvīgākam Dieva mīlestībai. Patiesa, konkrēta apņemšanās, ko vienmēr pavadīs neatliekama, bet uzticības pilna prasība Svētajam Garam, lai Viņš mūs neatstātu, jo tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā (Ps 42,2).

Mēs esam parasti kristieši, mēs strādājam visdažādākajās profesijās, mūsu darbība norit pa visvienkāršākajiem ceļiem, viss notiek pēc iepriekš paredzama ritma. Mūsu dienas šķiet visas vienādas, gandrīz monotonas… Tā ir taisnība, bet šai dzīvei, kas šķiet tik vienveidīga, ir dievišķa vērtība. Tā interesē Dievu, jo Kristus vēlas iemiesoties visā, ko mēs darām un vadīt pat visniecīgāko mūsu rīcību.

Tā ir pārdabiska parādība, skaidra un nepārprotama. Es nemaz nemēģinu mierināt tos no mums, kas nevarēs ierakstīt savus vārdus vēstures zelta grāmatā. Kristus nemitīgi interesējas par mūsu darbu – birojā, rūpnīcā, darbnīcā, skolā, uz lauka –, kad mēs strādājam savā profesijā, vai tas būtu fizisks vai intelektuālais darbs. Kristus interesējas arī par apslēpto upuri, piemēram, kad mēs neizgāžam uz citiem mūsu sliktā garastāvokļa žulti.

Pārdomājiet par to lūgšanā. Izmantojiet ikdienas notikumus, lai pateiktu Jēzum, ka jūs Viņu pielūdzat un tad jūs būsit patiešām kontemplatīvi pasaulē, ielu trokšņa vidū – visur. Lūk, pirmā mācība, ko mēs guvām dziļo attiecību ar Jēzu Kristu skolā. Bet šajā skolā vislabākā skolotāja ir Marija, jo viņai vienmēr ir bijusi šī ticības attieksme, pārdabisks skatījums uz visu, kas ap viņu notika: viņa glabāja visus šos vārdus savā sirdī (Lk 2,51).

Lūgsim šodien svēto Jaunavu Mariju mūs veidot par kontemplatīviem cilvēkiem, mācīt mums pareizi saprast nemitīgos aicinājumus, ko Kungs atkārto pie mūsu sirds durvīm. Lūgsim viņu: mūsu Māte, tu mums atnesi Jēzu zemes virsū, Viņu, kurš mums atklāj Dieva, mūsu Tēva, mīlestību; palīdzi mums Viņu atklāt ikdienas pienākumu vidū; mudini mūsu prātu un mūsu gribu, lai mēs spētu ieklausīties Dieva balsī un žēlastības aicinājumos.