175

Apustuļu audzinātāja

Bet nedomājiet tikai par sevi: paplašiniet savu sirdi, lai tajā varētu ietilpt visa cilvēce. Domājiet vispirms par tiem, kas ir ap jums – par jūsu radiniekiem, draugiem, kolēģiem un meklējiet, kā varētu viņiem palīdzēt dziļāk izjust draudzību ar mūsu Kungu. Ja tie ir taisni un godīgi cilvēki, spējīgi vēl vairāk tuvoties Dievam, nododiet viņus Marijas aizbildniecībai. Un lūdzieties par tik daudzajām dvēselēm, ko jūs nepazīstat, jo mēs, cilvēki, jau visi atrodamies vienā laivā.

Esiet lojāli un dāsni! Mēs esam daļa no vienas miesas, Kristus Mistiskās Miesas, svētās Baznīcas, kur ir aicināti daudzi cilvēki, kas godīgi meklē patiesību. Tādēļ mums ir nopietns pienākums parādīt citiem Kristus mīlestības vērtību un dziļumu. Kristietis nevar būt egoists. Kļūstot par egoistu, viņš nodotu savu aicinājumu. Nebūtu kristīgi paturēt savu dvēseli mierā – un tas būtu viltus miers –, neinteresējoties par citu vajadzībām. Ja mēs esam pieņēmuši ticības atklāto cilvēka dzīves patieso nozīmi, nav iedomājams atrasties mierā, būt pārliecinātam, ka personīgi rīkojos pareizi, bet nemaz nepūlēties praktiskā un konkrētā veidā tuvināt citus Dievam.

Apustulātā ir kāds reāls šķērslis: aplamais uzskats par cieņu, bailes pieskarties garīgiem jautājumiem, jo nojaušam, ka šāda saruna dažās aprindās varētu neiederēties, jo ir risks aizskart viegli aizvainojamus cilvēkus. Cik gan bieži šādas domas slēpj egoismu! Nav jāaizskar cilvēks, bet, gluži pretēji, jākalpo. Pat, ja mēs paši esam necienīgi, Dieva žēlastība mūs padara par instrumentiem, kas noderīgi citiem un spējīgi viņiem nodot šo labo vēsti, ka Dievs grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai (1 Tim 2,4).

Vai mums ir tiesības šādi iejaukties citu dzīvē? Jā, un tas pat ir vajadzīgs! Kristus taču ienāca mūsu dzīvē, neprasot atļauju. Tā viņš izrīkojās arī ar pirmajiem mācekļiem: Un Viņš, iedams gar Galilejas jūru, redzēja Sīmani un tā brāli Andreju, tīklus jūrā metam, jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: – Sekojiet man, un es padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejniekiem! (Mk 1,16-17). Katrs patur brīvību, maldīgu brīvību, teikt Dievam kā šis bagātības pārņemtais jauneklis, (sal. Lk 18,23). par kuru mums stāsta svētais Lūkass. Bet Kungam un arī mums – paklausīgi, jo Viņš mums to pavēlēja: ejiet un sludiniet (sal. Mk 16,15). – ir tiesības un pienākums runāt par Dievu, par šo viscilvēciskāko tematu, jo ilgas pēc Dieva ir tas visdziļākais, kas atrodams cilvēka sirdī.

Svētā Marija, Regina apostolorum, visu to karaliene, kuri karsti tiecas iepazīstināt ar tava Dēla mīlestību: tu tik labi saproti mūsu nepilnības, lūdz piedošanu par mūsu dzīvi. Par to, kas varēja būt par liesmu, bet kļuva pelni. Par gaismu, kas vairs nespīd, par sāli, kas kļuvis pliekans. Dieva Māte, lūdzošā visvarenība, dod mums vienlaikus ar piedošanu, spēku dzīvot patiešām no ticības un mīlestības, lai mēs spētu nest citiem Kristus ticību.

Temati
Šis numurs citā valodā