176

Viens vienīgs līdzeklis: personiskais svētums

Labākais veids, kā nekad nezaudēt mūsu apustulisko drosmi, šīs patiesās slāpes kalpot visiem cilvēkiem, nav nekas cits kā ticības, cerības un mīlestības dzīves pilnība, vienā vārdā sakot – svētums. Citu līdzekli kā personiskais svētums es neredzu.

Šodien, vienotībā ar visu Baznīcu, mēs svinam Dieva Mātes, Meitas un Līgavas uzvaru. Un tāpat kā trīs dienas pēc Kunga nāves mēs priecājāmies Viņa Augšāmcelšanās brīdī, mēs arī tagad līksmojam, jo Marija, kas pavadījusi Jēzu no Betlēmes līdz Krustam, dvēselē un miesā ir kopā ar Viņu un izbauda godību uz mūžu mūžiem. Tāds ir dievišķās pestīšanas kārtības noslēpums. Dievmātei, kā pilnībā līdzdalīgai mūsu atpestīšanas darbā, bija cieši jāseko savam Dēlam pa pēdām: Betlēmes nabadzībā, apslēptajā ikdienas darba dzīvē Nācaretē, dievišķības izpausmē Galilejas Kānā, Ciešanu pazemojumos, Krusta dievišķajā Upurī, un Paradīzes mūžīgajā svētlaimē.

Tas viss mūs skar tieši, jo šim pārdabiskajam ceļam jābūt arī mūsējam. Marija mums parāda, ka šis ceļš ir veicams, un, ka tas ir drošs. Sekošanas ceļā Kristum Viņa ir mūsu priekšgājēja, un mūsu Mātes pagodināšana mums nozīmē drošu cerību par mūsu pašu pestīšanu. Tādēļ mēs viņu dēvējam par spes nostra un causa nostrae laetitiae – mūsu cerība un mūsu līksmības cēlonis.

Mēs nekad nevaram zaudēt pārliecību, ka spējam sasniegt svētumu, atbildēt uz Dieva aicinājumiem un būt neatlaidīgiem līdz galam. Dievs, kas mūsos uzsācis svētdarīšanas darbu, to novedīs līdz galam (sal. Flp 1,6). Jo, ja Kungs ir ar mums, kas tad ir pret mums? Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,31-32).

Šajos svētkos viss mūs aicina uz prieku. Droša cerība par mūsu personisko svētumu, ir Dieva dāvana. Bet cilvēks nevar palikt pasīvs. Atminieties Kristus vārdus: – Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! (Lk 9,23). – Jūs redzat? Krusts ik dienas. Nulla dies sine cruce! Nevienu dienu bez krusta: ne dienu bez Kunga krusta nešanas, bez Viņa jūga pieņemšanas. Tādēļ es arī nevēlējos palaist garām atgādinājumu, ka Augšāmcelšanās prieks ir Krusta ciešanu sekas.

Tomēr, nebīstieties, jo Kungs pats mums ir teicis: – Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla (Mt 11,28-30). Nāciet – skaidro svētais Jānis Hrizostoms – nevis, lai atskaitītos, bet, lai tiktu atbrīvoti no saviem grēkiem; nāciet, jo man nav vajadzīga jūsu slava, tā, ko jūs varētu man atnest; man vajadzīga jūsu pestīšana… nebīstieties dzirdot runājam par jūgu, jo tas ir tīkams; nebīstieties, ka es runāju par nastu, jo tā ir viegla (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 37, 2 (PG 57, 414)).

Mūsu personiskās svēttapšanas ceļš ik dienas iet caur Krustu: tas nav nelaimīgs ceļš, jo pats Kristus mums palīdz un ar Viņu skumjām nav vietas. Man patīk atkārtot: In laetitia, nulla dies sine cruce!: ar prieka pilnu dvēseli, ne dienas bez Krusta.

Šis numurs citā valodā