Kristīgais prieks

Atgriezīsimies no jauna pie tēmas, ko mums piedāvā Baznīca: Marija miesā un dvēselē tika uzņemta Debesīs. Eņģeļi priekā gavilē! Es arī domāju par viņas šķīstā Līgavaiņa svētā Jāzepa prieku, kurš viņu sagaidīja debesīs. Bet atgriezīsimies uz zemes. Ticība mums apstiprina, ka šeit, virs zemes, šajā dzīvē, mēs esam svētceļojumā, ceļojumā un būs gan upuri, gan sāpes, gan trūkums. Bet tam līdzi vienmēr jāskan priekam.

Kalpojiet Kungam ar prieku (Ps 99,2). Nav cita veida Viņam kalpot. Priecīgu devēju Dievs mīl (2 Kor 9,7), to, kurš sevi atdod pilnībā, priecīgā upurī, jo nav nekāda iemesla, kas attaisno skumjas.

Jūs varbūt domāsit, ka šis optimisms ir pārspīlēts, jo visi cilvēki zina savus trūkumus un zaudējumus: visi piedzīvo ciešanas, nogurumu, nepateicību, varbūt pat naidu. Ja mēs, kristieši, esam tādi paši cilvēki kā citi, kā tad mēs varam izvairīties no šīm cilvēka dabai raksturīgajām iezīmēm!

Būtu naivi noliegt pastāvīgo sāpju, mazdūšības, skumju un vientulības klātbūtni mūsu svētceļojuma laikā virs šīs zemes. Bet ar ticību mēs droši zinām, ka tas viss nenāk nejauši, ka radības liktenis nav viņas svētlaimes ilgu iznīcināšana. Ticība mums māca, ka visam ir dievišķa jēga, jo viss iziet no aicinājuma kodola, kas mūs ved uz Tēva mājām. Šis veids, kā pārdabiski izprast kristieša zemes eksistenci, nevienkāršo cilvēcisko sarežģītību, bet tas cilvēku pārliecina, ka šo sarežģītību var cauraust Dieva mīlestības spēks, stiprā un neiznīcīgā saikne, kas savieno mūsu zemes dzīvi ar mūžīgo dzīvi debesu Tēvijā.

Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētki mums liek pieskarties šai līksmajai cerībai. Mēs vēl esam svētceļnieki, bet mūsu Māte jau ir priekšā un rāda ceļa beigas: viņa mums atkārto, ka tur nonākt ir iespējams, un, ja vien mēs esam uzticīgi, mēs tur nonāksim. Jo Vissvētākā Jaunava Marija nav tikai mūsu piemērs: viņa ir arī kristīgo palīdzība. Uz mūsu lūgumu – Monstra te esse Matrem (Liturģiskā himna Ave Maris stella). – viņa ne prot, ne grib atteikt saviem bērniem savu mātišķīgo gādību.