Noslēdzas liturģiskais gads. Altāra svētajā Upurī mēs atjaunojam upurēšanu Tēvam. Upuris, kā mēs pēc īsa brīža lasīsim prefācijā (…regnum sanctitatis et gratiae, regnum iustitiae, amoris et pacis (Mises prefācija)), ir Kristus, svētuma un žēlastības Karalis, taisnības, mīlestības un miera Karalis. Apcerot mūsu Kunga svēto Cilvēciskumu, jūs visi dvēselē izjūtat milzīgu prieku: Karalis ar sirdi veidotu no tādas miesas kā mūsējā; Viņš, kas ir visuma un ikvienas radības autors un kas neuzspiež savu varu, bet kā ubags mums lūdz nedaudz mīlestības, klusumā parādot savu roku brūces.

Kādēļ tik daudz cilvēku to ignorē? Kāpēc vēl dzirdam šo nežēlīgo protestu: nolumus hunc regnare super nos (Lk 19,14), mēs negribam, ka Viņš valdītu pār mums? Zemes virsū dzīvo miljoniem cilvēku, kas šādi pretojas Jēzum Kristum vai drīzāk – Viņa ēnai, jo viņi nepazīst Kristu, tie nav redzējuši Viņa Vaiga skaistumu un neko nezina par Viņa brīnišķīgo mācību.

Šī skumjā aina manī izraisa vēlmi atlīdzināt Kungam. Ieklausoties šajos pastāvīgos kliedzienos, ko raksturo drīzāk šausmīgi darbi nevis vārdi, es nevaru nekliegt ļoti skaļi: opportet illum regnare (1 Kor 15,25), Viņam jāvalda.

Pretestība Jēzum Kristum

Daudz cilvēku nevar panest, ka Kristus valda; tie Viņam pretojas visdažādākos veidos: gan pasaules un cilvēku attiecību vispārīgajos projektos, gan cilvēku ieradumos, gan zinātnē un mākslā, un pat Baznīcas dzīvē! Es nerunāju, raksta sv. Augustīns, par izvirtuļiem, kas zaimo Kristu vārdos, jo tikai nedaudz cilvēku zaimo ar muti, bet daudzi zaimo ar savu uzvedību (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 27, 11 (PL 35, 1621)).

Pats izteikums Kristus Karalis dažus traucē tā virspusīgās izpratnes dēļ, it kā Kristus valdīšanu varētu sajaukt ar politiskajiem lozungiem vai tādēļ ka, atzīstot Kunga karaļvaru, viņi būtu spiesti atzīt kādu likumu. Tie nepanes likumu, pat ne maigo mīlestības priekšrakstu. Patiešām, viņi nevēlas tuvoties Dieva mīlestībai un viņu ambīcijas aprobežojas ar personiskā egoisma apmierināšanu.

Kungs mani jau sen mudinājis atkārtot šo kluso saucienu: serviam! es kalpošu! Lai Viņš mūsos palielina vēlmi sevi dāvāt, ar uzticību atbildēt uz Viņa dievišķo aicinājumu - uz ielas, dabiskā veidā, bez izrādīšanās, bez trokšņa. No sirds Viņam izteiksim pateicību. Izteiksim Viņam mūsu kalpu lūgšanu, …bērnu lūgšanu! Mūsu mēle un mūsu mutes aukslējas tad piepildīsies ar pienu un medu. Tad mums būs īsta laime runāt par Dieva valstību – par valstību, kurā valda tā brīvība, ko Viņš mums ieguvis (sal. Gal 4,31).