Josemaría Escrivá Obras
18

Kad Ziemassvētki ir klāt, man patīk kontemplēt Bērna Jēzus attēlojumus. Šie attēli, kas mums rāda Kunga pazemošanos, man atgādina, ka Dievs mūs sauc, ka Visuvarenais ir gribējis atklāties nevarīgs, ka Viņš ir gribējis, lai cilvēki Viņam būtu vajadzīgi. Jau no Betlēmes šūpuļa Jēzus saka man un tev, ka mēs Viņam esam vajadzīgi. Viņš mūs skubina dzīvot bezkompromisu kristīgo dzīvi, ziedošanās, darba un prieka dzīvi.

Nekad mēs neiegūsim īsti labu garastāvokli, ja mēs patiesi neatdarinām Jēzu, ja mēs neesam pazemīgi kā Viņš. Es no jauna uzsvēršu: vai jūs esat saskatījuši, kur slēpjas Dieva diženums? Silītē, autiņos, grotā. Mūsu dzīves pestījošā iedarbība var tikt īstenota tikai ar pazemību, beidzot domāt par sevi un jūtot pienākumu palīdzēt citiem.

Bieži gadās, ka pat labas dvēseles rada sev personiskās problēmas, kas var kļūt par nopietnām raizēm, bet kam pilnībā trūkst objektīva pamata. Šo problēmu cēlonis sakņojas sevis pazīšanas trūkumā, kas ved pie lepnības: vēlmes kļūt par pārējo uzmanības un cieņas centru, tieksme radīt labu iespaidu, nesamierināšanās darīt labu un palikt nepamanītam, raizes par savu personīgo drošību. Tieši tā daudzas dvēseles, kas varētu just brīnišķīgu mieru, kas varētu baudīt milzīgu prieku, lepnības un uzpūtības dēļ kļūst nelaimīgas un neauglīgas.

Kristus bija sirds pazemīgs (sal. Mt 11,29). Visas savas dzīves laikā Viņš negribēja nekādas priekšrocības, nekādas privilēģijas. Viņš sāka ar to, ka deviņus mēnešus kā visi cilvēki visdabiskākajā iespējamajā veidā pavadīja savas Mātes klēpī. Kungs pārāk labi zināja, ka cilvēcei steidzami Viņš ir vajadzīgs. Viņš tātad alka nākt virs zemes, lai glābtu dvēseles, bet Viņš nesteidzināja laiku. Viņš nāca savā stundā, kā nāk virs zemes pārējie cilvēki. No savas ieņemšanas līdz dzimšanai neviens cits, izņemot svēto Jāzepu un svēto Elizabeti, nepamanīja šo brīnumu: Dievu, kurš nāk mājot pie cilvēkiem.

Bez tam Ziemassvētkus ieskauj apbrīnojama vienkāršība: Kungs nāk bez ārišķības, neviena nepazīts. Virs zemes vienīgi Marija un Jāzeps piedalās dievišķajā piedzīvojumā. Tad vēl ir eņģeļu brīdinātie gani. Un vēlāk Austrumu gudrie. Lūk, šādi īstenojas transcendentais notikums, kurā debesis un zeme, Dievs un cilvēks savienojas.

Kā ir iespējams, ka mums ir tik cietas sirdis, ka pierodam pie šīm ainām? Dievs pazemojas, lai mēs varētu Viņam tuvoties, lai mēs varētu atbildēt uz Viņa mīlestību ar savu mīlestību, lai mūsu brīvība padotos ne tikai Viņa varas grandiozās izpausmes, bet arī Viņa pazemības brīnuma priekšā.

Bērna, kurš ir Dievs, lielums: Viņa Tēvs ir Dievs, kurš radījis debesis un zemi un, lūk, Viņš silītē, quia non erat eis locus in diversorio, (Lk 2,7). jo virs zemes nebija citas vietas visas radības Kungam.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais