Kristus, pasaules Kungs

Nedaudz padomāsim par to, ka Kristus, šis mīļais Bērns, ko mēs redzējām piedzimstam Betlēmē, ir pasaules Kungs, jo visas būtnes gan debesīs, gan virs zemes ir Viņa radītas; Viņš samierināja visas lietas ar Tēvu, atjaunojot mieru starp debesīm un zemi, ar savām asinīm, ko izlēja pie Krusta (sal. Kol 1,11-16). Šodien Kristus valda pie Tēva labās rokas. Dziļi pārsteigtajiem mācekļiem, kas uzlūkoja mākoņus pēc Kunga Debeskāpšanas, divi eņģeļi baltās drānās apliecināja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam (Apd 1,11).

Karaļi valda, pateicoties Viņam (sal. Sak 8,15). Taču karaļi un cilvēku vara paiet, bet Kristus valstība pastāvēs mūžīgi (Izc 15,18), jo Viņa Valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek no paaudzes uz paaudzi (Dan 3,100).

Kristus valstība nav kāds izteiksmes veids vai kādas retorikas līdzība. Kristus dzīvo, pat kā cilvēks, ar to pašu miesu, ko Viņš pieņēma iemiesojoties, kas augšāmcēlās pēc Krusta nāves un kas eksistē vienotībā ar viņa cilvēcisko dvēseli un ir pagodināta Vārda personā. Kristus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, dzīvo un valda. Viņš ir pasaules Kungs. Vienīgi Viņš uztur pie dzīvības visu, kas dzīvo.

Bet kādēļ tad tagad Viņš neparādās visā savā godībā? Tādēļ, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules (Jņ 18,36), pat ja tā ir klātesoša pasaulē. Jēzus atbildēja Pilātam: esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai liecinātu par patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi (Jņ 18,37). Tie, kas no Mesijas sagaidīja laicīgu, redzamu varu, kļūdījās: Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā (Rom 14,17).

Patiesība un taisnība, miers un prieks Svētajā Garā – lūk, Kristus valstība, Dieva darbība, kas glābj cilvēkus un kas sasniegs savu pilnību, kad cilvēku vēsture noslēgsies un kad Kungs, kas sēž debesu augstumos, nāks galīgā veidā tiesāt cilvēkus.

Kad Kristus uzsāk savu sludināšanu zemes virsū, Viņš nepiedāvā politisku programmu, bet saka: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu (Mt 3,2; 4,17). Viņš liek šo labo vēsti (sal. Lk 10,9). sludināt saviem mācekļiem un viņiem māca prasīt lūgšanā, lai atnāk Valstība (sal. Mt 6,10). Lūk, Dieva valstība un tās taisnība: svētā dzīve, kas mums jāmeklē vispirmām kārtām (sal. Mt 6,33). – vienīgā lieta, kas īsti nepieciešama (sal. Lk 10,42).

Pestīšana, ko sludina mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir aicinājums, kas izteikts visiem. Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās (Mt 22,2-3). Un Kungs mums atklāj, ka debesu valstība ir mūsu vidū (Lk 17,21).

Neviens netiek izslēgts no pestīšanas, ja viņš pazemīgi pakļaujas Kristus mīlestības pilnajām prasībām, proti, piedzimt no jauna (sal. Jņ 3,5), kļūt līdzīgiem vismazākajiem gara vienkāršībā (sal. Mk 10,15; Mt 18,3; 5,3), attālināt no savas sirds to, kas attālina no Dieva (Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet debesvalstībā (Mt 19,23)). Jēzus negrib tikai vārdus (sal. Mt 7,21), Viņš grib arī darbus un īstu piepūli, jo vienīgi tie, kas cīnās, nopelnīs mūžīgo mantojumu (Debesvalstību iegūst ar varu: un tie, kas cīnās, to iegūst (Mt 11,12)).

Valstības pilnība, galīgais spriedums, kura iznākums ir pestīšana vai pazušana, nepieder šai pasaulei. Šodien Valstība ir pielīdzināma sējai (sal. Mt 13,24), sinepju grauda izaugsmei (sal. Mt 13,31-32). Beigās, notiks kā ar tīklu, ko izvelk krastā: no tā izvilks – lai katram sagādātu citu likteni – tos, kas īstenojuši taisnību, un tos, kas īstenojuši ļaunumu (sal. Mt 13,47-48). Bet, kamēr dzīvojam šeit zemes virsū, Valstība ir līdzīga raugam, ko paņēma kāda sieviete un iemaisīja trijos miltu mēros, kamēr visa mīkla sarūga (sal. Mt 13,33).

Kas saprot, kāda ir šī Valstība, ko Kristus piedāvā, apzinās, ka ir vērts pielikt visas pūles, lai to iekarotu: tā ir šī pērle, ko tirgotājs iegūst, pārdodot visu to, kas tam pieder ; tā ir dārgumu krātuve, kas atrasta kādā tīrumā (sal. Mt 13,44-46). Ir grūti iekarot debesu valstību un neviens nav nodrošināts to paveikt (sal. Mt 21,43; 8,12): vienīgi cilvēka, kas gandara, pazemīgie saucieni spēj atvērt tās vārtus ar abām vērtnēm. Viens no ļaundariem, kas kopā ar Jēzu bija pienaglots pie krusta, Viņam lūdz: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē (Lk 23,42-43).