Josemaría Escrivá Obras
181

Valstība dvēselē

Cik tu esi liels, ak, mūsu Kungs un mūsu Dievs! Tu piešķir mūsu dzīvei pārdabisko jēgu un dievišķo iedarbīgumu. Pateicoties Tev, mīlestība uz tavu Dēlu mums liek atkārtot ar visu mūsu būtnes spēku, ar mūsu dvēseli un mūsu miesu: opportet illum regnare! – pat ja vienlaicīgi atskan mūsu vājības dzejoļi, jo, kā Tu zini, mēs esam radības (un vēl kādas radības!), kurām ne tikai kājas (Dan 2,33), bet arī sirds un galva ir no māla. Dievišķā veidā mēs jūsmosim vienīgi par Tevi.

Kristum vispirms jāvalda mūsu dvēselē. Bet ko mēs varētu Viņam atbildēt, ja Viņš mums jautātu: un tu, kā tu man ļauj valdīt tevī? Es Viņam atbildētu, ka, lai Viņš valdītu manī, man vajadzīga Viņa žēlastība lielā daudzumā. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai viss - mazākais sirds puksts, mazākā dvesma, niecīgākais skatiens, nesvarīgākais vārds, visvienkāršākā sajūta, tiktu pārveidots par kādu hozanna manam Kristum Karalim.

Ja mēs gribam, lai Kristus valda, mums jārīkojas atbilstoši un jāsāk Viņam dāvāt savu sirdi. Ja mēs tā nerīkojamies, runāšana par Kristus karaļvaru būtu tikai tukšs, nekristīgs troksnis, tikai neesošas ticības ārējā izpausme, tikai Dieva vārda melīga izmantošana cilvēciskām darbībām.

Ja nosacījums tam, lai Jēzus valda tavā dvēselē un manējā, būtu tas, ka Viņam jāatrod mūsos pilnīgu mājvietu, mums būtu iemesls krist bezcerībā. Bet nebīsties, Sionas meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā (Jņ 12,15). Redziet, ar kādu nabaga dzīvnieku troņa vietā Jēzus samierinājās. Es nezinu, kā ir ar jums, bet mani personiski nepazemo tas, ka es sevi atzīstu esam ēzelis Kunga acīs: es biju kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas (Ps 72,23-24), tu mani vadi aiz apaušiem.

Tagad, kad paliek jau tik maz ēzeļu, apceriet, kādas ir ēzeļa raksturīgās īpašības - ne tās, kas piemīt vecam, ietiepīgam ēzelim, kas neaizmirst pārestības un atriebjas ar kādu negaidītu spērienu, bet gan tās, kas piemīt jaunam ēzelim, kam ausis paceltas kā antenas, kas taupa barību, neatlaidīgi strādā un rikšo naski un naigi. Protams, ir simtiem skaistāku, veiklāku un nežēlīgāku dzīvnieku, bet Kristus to izvēlējās, lai sevi stādītu priekšā kā karali tautai, kas Viņu skaļi sveica, jo Jēzus nezina, ko darīt ar aprēķina pilno viltību, ledaino siržu nežēlību, skaistumu, kas mirdz, bet ir tikai šķietams. Mūsu Kungs mīl jaunas sirds prieku, vienkāršu gaitu, noteiktu balsi, skaidru skatienu, ausi, kas uzmanīgi ieklausās Viņa sirsnīgajos vārdos. Tā Viņš valda dvēselēs.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais