Josemaría Escrivá Obras
183

Kristus cilvēcisko darbību virsotnē

Tas ir iespējams. Tas nav veltīgs sapnis! Ja tikai mēs, cilvēki, nolemtu ļaut Dieva mīlestībai iemājot mūsu sirdīs! Kristus, mūsu Kungs, tika Krustā sists un, pacelts Krustā, Viņš atpirka pasauli, nodibinot no jauna mieru starp Dievu un cilvēkiem. Jēzus Kristus piemin visus: et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32), ja jūs Mani novietosiet visas jūsu šīs zemes darbības augšā, tas ir, ja jūs esat mani liecinieki, kad jūs pildāt jūsu ik brīža pienākumu – lielu vai mazu –, tad Es pievilkšu visu pie sevis, omnia traham ad meipsum. Mana Valstība jūsu vidū kļūs īstenība!

Kristus, mūsu Kungs, vēl joprojām sēj sēklu cilvēku pestīšanai, visas radības, mūsu pasaules pestīšanai – pasaules, kas ir laba, jo no Dieva rokām radusies laba. Tas ir Ādama grēks, cilvēka lepnības grēks, kas izjauca dievišķo radības harmoniju.

Bet, kad atnāca laiku pilnība, Dievs Tēvs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, kas, Svētajam Garam darbojoties, tapa miesa mūžam Jaunavā Marijā, lai atjaunotu mieru. Tas notika, lai, atpērkot cilvēku no grēka, adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs tiktu padarīti par Dieva bērniem, kas spējīgi būt līdzdalīgi Dieva personiskajā dzīvē, tā, lai šim jaunajam cilvēkam, šim jaunajam Dieva bērnu atzaram (sal. Rom 6,4-5). tiktu uzticēta sūtība atbrīvot visu pasauli no nekārtības, visās lietās atjaunojot sākotnējo kārtību Kristū (sal. Ef 1,9-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Tam mēs, kristieši, tikām aicināti; šis ir mūsu apustuliskais uzdevums un mūsu dedzība, kurai jāpārņem mūsu dvēseles - lai Kristus valstība kļūst īstenība, lai vairs nav ne naids, ne nežēlība un lai mēs izplatām virs šīs zemes mīlestības spēcīgo un maigo labo smaržu. Šodien lūgsim mūsu Karali, lai Viņš mums liek pazemīgi un dedzīgi līdzdarboties Viņa dievišķajā plānā - saliedēt to, ko cilvēks sašķēla, pavadīt uz viņa mērķi to, kas nogājis no labā ceļa, un atjaunot saskaņu visā radībā.

Pieņemt kristīgo ticību nozīmē apņemties turpināt Jēzus sūtību radību vidū. Ikvienam no mums jābūt alter Christus, ipse Christus, citam Kristum, pašam Kristum. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim uzsākt šo plašo, šo milzīgo uzdevumu, kas nekad nebeigsies: no iekšienes svētdarīt visas laicīgās struktūras, tajās ienesot Pestīšanas raugu.

Es nekad nerunāju par politiku. Es nedomāju, ka kristiešu uzdevums uz zemes ir radīt kādu jaunu politiski reliģisku kustību, pat ja viņi to darītu ar vislabāko nodomu – visas cilvēciskās aktivitātes piepildīt ar Kristus garu. Tas būtu neprāts. Tas, kas ir jāved pie Dieva, ir ikviena cilvēka, lai kāds tas arī nebūtu, sirds. Centīsimies vērsties pie katra kristieša, lai tajos apstākļos, kādos viņš atrodas – un tas nav atkarīgs tikai no viņa stāvokļa Baznīcā vai laicīgajā sabiedrībā, bet arī no mainīgajām vēstures situācijām – viņš spētu ar piemēru un vārdiem liecināt par savu ticību.

Tādēļ, ka viņš ir cilvēks, kristietis pilntiesīgi dzīvo pasaulē. Ja viņš ļauj Kristum dzīvot un valdīt savā sirdī, viņš atradīs Kunga īstenotās pestīšanas iedarbīguma pilnību visās savās cilvēciskajās aktivitātēs. Nav svarīgi vai šī darbošanās ir prestiža vai necila, kā mēdz teikt, jo tas, kas ir prestižs pie cilvēkiem, Dieva acīs var būt necils un tas, ko mēs saucam par vienkāršu vai necilu, var izrādīties par kristīgo svētuma un kalpojuma virsotni.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais