Josemaría Escrivá Obras
184

Personiskā brīvība

Kad kristietis, jo tāds ir arī viņa pienākums, strādā, viņam nav jānobīda pie malas vai jānicina darba dabiskās prasības. Ja ar vārdiem svētīt cilvēciskas darbības saprastu tās iznīcināt vai pārveidot to iekšējos likumus, tad es atsacītos pielietot šos vārdus. Kas attiecas uz mani, man nekad nav paticis, ka parastas cilvēciskās darbības tiek mākslīgā veidā apzīmētas reliģiski. Man patiešām šķiet, pat ja es respektēju pretējo viedokli, ka tad riskējam mūsu ticības vārdu veltīgi pielietot, nemaz nerunājot par to, ka dažreiz zem katoļu birkas cenšas attaisnot drīzāk šaubīgu izturēšanos un rīcību.

Tādēļ, ka pasaule un viss, kas tajā atrodams, izņemot grēku, ir labs, jo ir Dieva mūsu Kunga darbs kristietim plecu pie pleca ar visiem saviem līdzpilsoņiem sevi jāveltī zemes lietām, nemitīgi cīnoties, pozitīvi un ar mīlestību, lai izvairītos apvainot Dievu. Viņam jāaizstāv viss vērtīgais, kas izriet no cilvēka cieņas.

Ir vērtība, kas viņam īpaši jāmeklē. Tā ir personiskā brīvība. Tikai aizstāvot citu cilvēku personisko brīvību un personisko atbildību, viņš varēs aizstāvēt arī savējo ar cilvēcisku un kristīgu godīgumu. Es to atkārtoju un nebeigšu atkārtot: Kungs mums bez maksas ir piešķīris dižu pārdabisku dāvanu, dievišķo žēlastību, un brīnišķīgu cilvēcisku dāvanu – personisko brīvību, kura, lai nesamaitātos un nepārvērstos patvaļā, no mums pieprasa integritāti un ciešu apņēmību atspoguļot mūsu uzvedībā dievišķo likumu, jo tur, kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība (2 Kor 3,17).

Kristus Valstība ir brīvības valstība. Tajā ir tikai tādi vergi, kas paši sevi pieķēdējuši brīvprātīgi, aiz mīlestības pret Dievu. Svētīta mīlestības verdzība, kas mūs dara brīvus! Bez brīvības mēs nevaram atbildēt žēlastībai; bez brīvības mēs nevaram sevi atdot Kungam aiz brīvprātīgi vispārdabiskākā iemesla – tādēļ, ka mēs to vēlamies.

Daži no tiem, kas pašreiz klausās, mani pazīst jau daudzus gadus un viņi var apliecināt, cik daudz visu savu dzīvi esmu sludinājis personisko brīvību vienotībā ar individuālo atbildību. Es to esmu meklējis un meklēju pa visu zemi, kā Diogēns meklēja cilvēku. Un ar katru dienu es to mīlu vairāk, to mīlu vairāk kā jebko citu virs zemes, jo viņa ir dārgums, ko nekad nespēsim novērtēt pietiekami augstu.

Kad runāju par personisko brīvību, es nenorādu uz citām ar to saistītām problēmām, kas varbūt ir ļoti interesantas, bet neattiecas uz manu priestera misiju. Es zinu, ka ne man ir jārunā par pārejošām sekulārām problēmām, kas attiecas uz laicīgo un pilsonisko jomu, jo Kungs ir vēlējies šos jautājumus uzticēt cilvēkiem brīvai un mierīgai diskusijai. Es arī zinu, ka, ja priesteris vēlas izvairīties no grupējumiem, viņa lūpām jāatveras vienīgi, lai vestu dvēseles pie Dieva, pie Viņa pestījošās garīgās doktrīnas, pie Jēzus Kristus iedibinātajiem sakramentiem un uz iekšējo dzīvi, kas mūs tuvina Kungam, zinot, ka mēs esam Viņa bērni un tātad visu cilvēku, bez izņēmuma, brāļi.

Šodien svinam Kristus Karaļa svētkus. Es neattālinos no savas priestera funkcijas sakot, ka, ja kāds Kristus Valstībā redz politisku programmu, tad viņš nav sapratis ticības pārdabiskā galamērķa dziļāko nozīmi un gandrīz jau cenšas uzspiest sirdsapziņām nastu, kas nenāk no Jēzus, kura jūgs ir tīkams un nasta viegla (Mt 11,30). Mīlēsim patiešām visus cilvēkus un pāri visam - mīlēsim Kristu. Tad mums nebūs citas iespējas, kā mīlēt citu cilvēku likumīgo brīvību un dzīvot ar viņiem prātīgi un mierā.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais