Mierīgi kā Dieva bērni

Varbūt jūs man teiksiet, tikai nedaudz cilvēku vēlas šo dzirdēt un vēl mazāk vēlas to likt lietā. Skaidrs, ka brīvība ir spēcīgs un veselīgs augs, kas slikti piemērojas akmeņiem, ērkšķiem un cilvēku nomīdītiem ceļiem (sal. Lk 8,5-7). Tas tika sludināts pat vēl pirms Kristus nāca uz zemes.

Atminieties 2. psalmu: kāpēc pagāni trako, un kāpēc tik neprātīgas ir ļaužu domas? Zemes ķēniņi saceļas, un valdnieki savās apspriedēs vēršas pret Kungu un Viņa svaidīto (Ps 2,1-2). Jūs redzat, ka nekā jauna jau nav. Tie pretojās Kristum pirms vēl Viņš piedzima; tie pretojās Viņam, kad Viņa kājas miermīlīgi pārstaigāja Palestīnas ceļus; un vēl tagad tie vajā un uzbrūk Viņa mistiskās un karaliskās Miesas locekļiem. Kādēļ tik daudz naida, kādēļ tāds niknums pret atklātu vienkāršību, kādēļ itin visur apspiež katras sirdsapziņas brīvību?

Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus (Ps 2,3). Viņi sarauj maigo jūgu, viņi atmet savu nastu, brīnišķīgo svētuma un taisnības, žēlastības, mīlestības un miera nastu. Mīlestība viņus padara niknus, un viņi zobojas par tāda Dieva neaizsargātu labestību, kurš nevēlas izmantot savus eņģeļu leģionus, lai aizstāvētos (sal. Jņ 18,36; Mt 26,52-54). Ja Kungs piekristu pārkāpt savus principus, upurēt dažus nevainīgos, lai izpatiktu vainīgo vairākumam, tad viņi varētu ļoti labi saprasties ar Viņu. Bet tāda nav Dieva loģika. Kā īsts Tēvs, Viņš ir gatavs piedot tūkstošiem cilvēku, kuri dara ļaunu, ja tikai atrastos desmit taisnīgie (sal. Rad 18,32). Tie, kurus vada naids, nespēj saprast šo žēlsirdību. Šķietamā nesodāmība, ko viņi bauda virs zemes, viņiem ļauj baroties ar netaisnību.

Bet, kas debesīs valda, smejas, un Kungs tos tur par nieku. Taču reiz Viņš runās uz tiem savās dusmās un iztrūcinās tos savā bardzībā (Ps 2,4-5). Cik likumīgs ir Dieva niknums, cik taisnīgas Viņa dusmas un dižena Viņa iecietība!

Bet es savu ķēniņu esmu cēlis Sionā, savā svētajā kalnā. Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: Tu esi mans dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis (Ps 2,6-7). Savā žēlsirdībā Dievs mūsu Tēvs savu Dēlu ir devis mums par Karali. Viņš draudot atmaigst. Viņš pavēsta par savām dusmām, bet dod mums savu mīlestību. Tu esi mans dēls: Viņš vēršas pie Kristus, Viņš vēršas pie tevis un manis, ja mēs piekrītam kļūt par alter Christus, ipse Christus.

Vārdi nav spējīgi izteikt sajūtas, kas Dieva labestības priekšā pārņem mūsu sirdi. Viņš mums saka: tu esi mans dēls. Nevis svešinieks, nevis kalps, pret kuru labvēlīgi izturas, ne arī draugs – un tas jau būtu ļoti daudz. Bet dēls! Viņš mums ļauj dzīvot attiecībā pret Viņu filiālā godbijībā un pat, es uzdrīkstos apgalvot, šajā bērnu pārdrošībā, kam Tēvs neko nespēj atteikt.