Viņš nāca piepildīt Dieva, sava Tēva, gribu

Ja es jums saku, ka tagad Jēzus turpina meklēt mājvietu mūsu sirdī, es nemaz neattālinos no visīstākās patiesības. Mums jāprasa Viņam piedošana par savu personīgo aklumu, par savu nepateicību. Mums jāprasa žēlastība nekad vairs Viņam neaizvērt mūsu dvēseles durvis.

Kungs neslēpj no mums, ka šī Dieva gribai pakļautā paklausība pieprasa atteikšanos un ziedošanos, jo Mīlestība neprasa tiesības, bet grib kalpot. Kungs ir pirmais, kurš nostaigāja šo ceļu. Kā tu paklausīji, Jēzu? Usque ad mortem, mortem autem crucis (Fil 2,8): līdz nāvei un līdz nāvei uz krusta. Ir jāiziet no sevis, jāsarežģī sava dzīve, tā jāpazaudē aiz mīlestības pret Dievu un dvēselēm. Lūk, tu gribēji dzīvot un tu gribēji, lai tev nekas nenotiek, bet Dievs izlēma savādāk. Ir divas gribas: tavai jātiek labotai, lai tā identificētos ar Dieva gribu, un nevis Dieva gribai jāsaliecas, lai tā pielāgotos tavējai (Sv. Augustīns, Enarrationes in psalmos, 31, 2, 26 (PL 36,274)).

Esmu redzējis ar prieku daudzas dvēseles riskējam ar savu dzīvību – kā tu Kungs, usque ad mortem –, lai veiktu to, ko Dieva griba viņām prasīja: viņas savu dedzību un profesionālo darbu veltīja kalpošanai Baznīcai, visu cilvēku labumam.

Mācīsimies klausīt, mācīsimies kalpot: nav lielākas cieņas par vēlmi brīvprātīgi nodoties kalpošanai citiem. Tad, kad mēs jūtam sevī mutuļojam augstprātību, šo lepnību, kas mums sevī liek saskatīt pārcilvēku, tieši tad jāsaka nē, jāsaka tas, ka mūsu vienīgajai uzvarai jābūt pazemības uzvarai. Tieši tā mēs identificēsimies ar Kristu uz krusta, nevis sakaitināti, satraukti vai negribīgi, bet priecīgi: jo šis sevis aizmiršanas prieks ir vislabākais mīlestības pierādījums.