Josemaría Escrivá Obras
2

Apustuļi: parasti cilvēki

Pārdomas par kādu Evaņģēlijā sīki atstāstītu notikumu man dod sparu – tas ir divpadsmit pirmo apustuļu aicinājums. Mēs to lēnām meditēsim, lūdzot šiem Kunga svētajiem lieciniekiem mums mācīt sekot Kristum tā, kā viņi to prata darīt.

Šie pirmie apustuļi – pret kuriem man ir liela godbijība un maigums, ja spriežam pēc cilvēciskiem kritērijiem, nebija nekas īpašs. Viņu sociālais stāvoklis, izņemot Mateju, kurš noteikti labi pelnīja un atstāja visu, kad Jēzus viņam to prasīja, bija tādu zvejnieku dzīve, kuri dzīvo no dienas dienā un nopūlas pa nakti, lai izdzīvotu.

Bet viņu sociālais stāvoklis nav svarīgs. Viņi nebija ne izglītoti, pat ne ļoti gudri, vismaz saistībā ar pārdabiskajām realitātēm. Viņi pat nesaprata visvienkāršākos piemērus un salīdzinājumus, un vērsās pie Skolotāja: Domine, edissere nobis parabolam (Mt 13,36), Kungs, izskaidro mums līdzību. Kad Jēzus tēlaini deva mājienu uz farizeju raugu, viņi domāja, ka Viņš tos norāja par to, ka viņi nebija nopirkuši maizi (sal. Mt 16,6-7).

Nabadzīgi, neizglītoti. Viņi nebija ne vienkārši, ne arī brīvi no iedomības: neskatoties uz savu ierobežotību, viņi bija ambiciozi. Itin bieži viņiem gadījās diskutēt, lai saprastu, kurš būs vislielākais, kad saskaņā ar viņu saprašanu Kristus uz visiem laikiem virs zemes nodibinās galīgo Izraēļa valstību. Pēdējo Vakariņu šaurajā lokā, cēlajā brīdī, kad Jēzus tūlīt upurēsies cilvēces labā, viņi strīdas un iekarst (sal. Lk 22,24-27).

Viņu ticība? Tā drīzāk bija vāja! Jēzus pats to saka (sal. Mt 14,31; 16,8; 17,19; 21,21). Viņi ir redzējuši augšāmceļamies mirušos, to, kā tiek dziedinātas visādas slimības, kā pavairo maizes un zivis, kā apsauc vētras un izdzen nelabos, un tomēr svētais Pēteris, izvēlēts būt par galvu, bija vienīgais, kurš, ātrumā reaģējot, zināja pateikt: tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls (Mt 16,16). Bet tā bija tāda ticība, kas interpretēja pa savam; tādēļ viņš atļāvās pretoties Jēzum, lai Viņš neupurētu sevi cilvēku pestīšanai. Un Jēzum bija viņam jāatbild: atkāpies no manis sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs (Mt 16,23). Pēteris prātoja pārāk cilvēciski, komentē svētais Jānis Hrizostoms, un viņš domāja, ka tas viss – ciešanas un nāve – bija Kristus necienīgi, nosodāmi. Tādēļ Jēzus norāj viņu, sakot: nē, ciest nav manis necienīgi: tu tā spried, jo tu domā ar miesiskām, cilvēciskām domām (Svētais Jānis Hrizostoms, Mattheum homiliae, 54, 4 (PG 58, 537)).

Varbūt šie mazticīgie vīri izcēlās ar savu mīlestību uz Kristu? Nav šaubu – viņi mīlēja Viņu, vismaz vārdos. Dažreiz entuziasms viņus aizrauj: iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu (11,16).! Bet patiesības stundā visi, izņemot Jāni, kurš Viņu patiesi mīlēja un spēja to pierādīt ar rīcību, aizbēga. Vienīgi šis pusaudzis, pats jaunākais no apustuļiem, atradās pie krusta. Pārējie neizjuta šo, tik stipro kā nāve, mīlestību (Dz 8,6).

Un viņi bija Kunga izraudzītie mācekļi. Lūk, kādus Kristus viņus izraudzīja; lūk, kādi viņi atklājās, pirms Svētā Gara piepildīti viņi pārtapa par Baznīcas pīlāriem (sal. Gal 2,9). Ikdienišķi cilvēki, ar saviem trūkumiem un vājībām, izšķērdīgāki vārdos nekā darbos. Un tomēr Jēzus viņus aicināja, lai darītu par cilvēku zvejniekiem (Mt 4,19), līdz-pestītājiem, Dieva dāvātās žēlastības pārvaldniekiem.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais