Atļaujiet man atgriezties pie Jēzus dzīves vienkāršības, ko tik daudzas reizes esmu licis jums pārdomāt. Šie Kunga dzīves apslēptie gadi nav bez nozīmes: tie arī nav vienkārša sagatavošanās nākamajiem, atklātās dzīves gadiem. Kopš 1928. gada es skaidri sapratu, ka Dievs vēlās, lai kristieši par piemēru ņemtu Kunga dzīvi visā pilnībā. Es īpaši sapratu Viņa apslēpto dzīvi, ikdienas darba dzīvi cilvēku vidū: Kungs grib, lai daudzas dvēseles atrastu savu ceļu šajos klusajos dzīves gados bez spožuma. Paklausīt Dieva gribai tātad vienmēr nozīmē iziet no sava egoisma, bet tas galvenokārt vispirms nenozīmē attālināties no cilvēku dzīves ikdienas apstākļiem, no tiem, ar kuriem mums ir vienāds ģimenes stāvoklis, profesija, stāvoklis sabiedrībā.

Es sapņoju, un sapnis ir kļuvis par īstenību, par veselu Dieva dēlu pulku, kuri svētdara sevi savā parastu pilsoņu dzīvē, dalās citu cilvēku dedzībā, ideālos un pūliņos. Man ir nepieciešams izkliegt viņiem šo dievišķo patiesību: ja jūs paliekat pasaulē, tas ir ne jau tādēļ, ka Dievs jūs aizmirsis, ne jau tādēļ, ka Kungs jūs nav aicinājis. Viņš jūs ir mudinājis turpināt jūsu ceļu aktivitāšu un zemes rūpju vidū, jo Viņš jums ir licis saprast, ka jūsu cilvēciskais aicinājums, jūsu profesija, jūsu pozitīvās īpašības ne tikai nav svešas Viņa dievišķajiem nodomiem, bet ir tikušas svētdarītas kā Tēvam ļoti patīkama dāvana.