Cilvēciskās mīlestības svētums

Tīra un neaptraipīta laulāto mīlestība ir svēta realitāte, ko es kā priesteris svētu ar abām rokām. Kristīgā tradīcija Jēzus Kristus klātbūtni Kānas kāzās bieži ir uzlūkojusi kā apstiprinājumu laulības dievišķajai vērtībai: Mūsu Kungs ir gājis uz kāzām – saka Kirils no Aleksandrijas –, lai svētdarītu cilvēka ieņemšanas brīdi (Sv. Kirils no Aleksandrijas, In Ioannem commentarius, 2,1 (PG 73, 223)).

Laulība ir sakraments, kas sievieti un vīrieti padara par vienu miesu; kā to spēcīgi uzsver teoloģija – paši laulājamo ķermeņi veido tās matēriju. Kungs svētdara un svētī vīra mīlestību pret savu sievu un sievas pret savu vīru: Viņš ir lēmis ne tikai viņu dvēseļu, bet arī viņu miesas saplūšanu vienā. Neviens kristietis, vai viņš būtu aicināts uz laulības dzīvi vai ne, to nedrīkst novērtēt par zemu.

Radītājs mums ir devis saprātu: tas ir kā dievišķā saprāta dzirksts, kas mums ļauj ar citu Dieva dāvanu – mūsu brīvo gribu − pazīt un mīlēt. Un Viņš mūsu miesai ir devis iespēju dzemdināt, kas ir kā līdzdalība Viņa varai radīt. Dievs vēlējās izmantot laulāto mīlestību, lai pasaulē laistu jaunas radības un kuplinātu Viņa Baznīcas miesu. Seksualitāte nav kaunpilna realitāte, bet dievišķa dāvana, kas godīgi pakārtota dzīvībai, mīlestībai, auglībai.

Lūk, kādā perspektīvā iekļaujas kristīgā mācība par seksualitāti. Mūsu ticība nav neziņā par to, kas šeit virs zemes ir skaists, augstsirdīgs un patiesi cilvēcīgs. Tā mums māca, ka mūsu dzīvei nav jāvadās no egoistiska baudas meklējuma, jo vienīgi atteikšanās un upuris ved uz patiesu mīlestību. Dievs mūs ir iemīlējis; Viņš mūs aicina mīlēt Viņu un mīlēt citus ar patiesību un īstumu, ar kādu Viņš mūs mīl. Svētais Matejs savā Evaņģēlijā uzrakstījis frāzi, kas šķiet paradoksāla: Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to, bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to (Mt 10,39).

Paši sev pieķērušies cilvēki, kas darbojas vispirms savam pašu apmierinājumam, riskē ar savu mūžīgo pestīšanu un jau tagad neizvairāmi ir bēdīgi un nelaimīgi. Tikai tas, kurš aizmirst pats sevi un atdod sevi Dievam un citiem – arī laulībā –, var būt laimīgs virs zemes ar laimi, kas sagatavošanās un priekšnojauta debesu laimei.

Visu mūsu ceļu virs zemes sāpes ir mīlestības pārbaudes akmens. Laulībā, tēlaini sakot, mēs varētu teikt, ka lietām ir divas puses. No vienas puses, ir laime, zinot, ka esi mīlēts, prieks veidot un uzturēt ģimeni, laulāto mīlestība, mierinājums, redzot augam savus bērnus. No otras, − ir sāpes, nepatikšanas, laika ritējums, kas izsmeļ miesas spēkus un draud padarīt raksturus īdzīgus, ārēji vienmēr līdzīgo dienu šķietamā monotonija.

Tam, kurš domātu, ka, atduroties pret šīm grūtībām, mīlestība un laime izbeidzas, būtu nabadzīga izpratne par laulību un cilvēcisko mīlestību. Tieši tad, kad izjūtas, kas pārņēma radības, atklāj savu patieso dabu, sevis atdošana un maigums iesakņojas un atklājās kā patiesa un dziļa pieķeršanās, stiprāka par nāvi (sal. Dz 8,6).