Josemaría Escrivá Obras
25

Šis mīlestības patiesīgums pieprasa uzticību un godīgumu visās attiecībās laulībā. Dievs, komentē Akvīnas Toms (sal. Sv. Akvīnas Toms, S. Th. I-II, q. 31 et II-II, q. 141), dažādajām cilvēka dzīves funkcijām ir pievienojis baudu, apmierinājumu; šī bauda un apmierinājums tātad ir labi. Bet, ja cilvēks, apgriežot lietu kārtību, meklē šīs izjūtas kā augstāko vērtību, nicinot labo un galamērķi, pie kā tām jābūt piesaistītām un pakārtotām, viņš tās samaitā un liek tām izvirst, tās pārvēršot grēkā vai grēka iespējā.

Šķīstība – ne vienkārša atturība, bet mīlestības pilnas gribas stingra apņemšanās – ir tikums, kas uztur mīlestības jaunību jebkurā dzīvesveidā. Pastāv to šķīstība, kuri sevī sajūt sākamies pubertāti, to šķīstība, kuri gatavojas precībām, to šķīstība, kurus Dievs aicina uz celibātu, to šķīstība, kurus Dievs izraudzījis dzīvei laulībā.

Kā lai šeit neatminas spēcīgos un skaidros Vulgātā atrodamos vārdus, kas skar erceņģeļa Gabriela ieteikumu Tobijam, pirms viņš apprecēja Sāru? Eņģelis viņu brīdina šādiem vārdiem: Klausies mani, un es tev pateikšu, kas ir tie, kurus velns var uzvarēt. Tie ir tie, kas dodas laulībā tā, ka izslēdz Dievu no savas dzīves un sava gara un ļauj kaislībai sevi pārņemt kā zirgu un mūli bez saprāta. Pār šiem velnam ir vara (Tob 6,16-17).

Laulībā nav tīras, atklātas un priecīgas cilvēciskas mīlestības, ja netiek dzīvots šis šķīstības tikums, kas respektē seksualitātes noslēpumu un to virza uz auglību un dāsnumu. Es nekad neesmu runājis par nešķīstību, un es vienmēr esmu vairījies iekrist slimīgā un bezjēdzīgā kazuistikā, bet es itin bieži esmu runājis par šķīstību un skaidrību, priecīgu mīlestības apliecināšanu, un man jāturpina par to runāt.

Tajā, kas skar laulāto šķīstību, es laulātajiem apstiprinu, ka viņiem nav jābaidās izrādīt savu mīlestību: tieši pretēji, − jo šī tieksme ir viņu ģimenes dzīves pamats. Tas, ko Kungs viņiem prasa, ir savstarpēja cieņa, būt uzticīgiem vienam pret otru un rīkoties ar smalkjūtību, ar dabiskumu, ar pieticību. Es viņiem arī teiktu, ka laulāto attiecības ir cienīgas tad, kad tās ir patiesas mīlestības pierādījums un līdz ar to − kad tās ir atvērtas uz auglību, uz dzīvības tālāknodošanu.

Apturēt dzīvības avotus ir noziegums pret dāvanām, ko Dievs piešķīris cilvēcei, tā ir egoisma un nevis mīlestības iedvesmotas rīcības izpausme. Tad laulāto starpā viss kļūst neskaidrs, jo viņi raugās viens uz otru kā uz līdzvainīgu, – tad parādās nesaskaņas, kuras kā loģiskais turpinājums gandrīz vienmēr ir nelabojamas.

Kad laulāto šķīstība ir klātesoša mīlestībā, ģimenes dzīve ir patiesas uzvedības izpausme: vīrs un sieva saprotas un jūtas vienoti. Kad seksualitātes dievišķais labums samaitājas, tiek sagrauta intimitāte un vīrs un sieva vairs nevar viens otram godīgi skatīties acīs.

Laulātajiem sava kopīgā dzīve jāceļ uz patiesu un skaidru pieķeršanos un uz prieku, ka pasaulē laisti bērni, ko Dievs viņiem gribējis dot. Ja tas ir nepieciešams jauno bērnu pieņemšanai, viņiem jāmāk atteikties no personīgajām ērtībām un sava paļāvība jāliek dievišķajā Apredzībā: nodibināt lielu ģimeni, ja tā ir Dieva griba. Tas ir laimes un izdošanās garants, pat ja savos maldos skumjā hedonisma aizstāvji apliecina ko citu.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais