Neaizmirstiet, ka dažreiz nav iespējams izvairīties no strīdiem laulāto starpā. Nekad nestrīdieties savu bērnu priekšā: jūs viņiem sagādāsiet ciešanas, un viņi nostāsies viena vai otra pusē, tādējādi neapzināti līdzdarbojoties, lai veicinātu šķelšanos. Bet strīdi ar nosacījumu, ka tas nenotiek pārāk bieži, ir arī mīlestības izpausme, gandrīz nepieciešamība. Atgadījums, nevis motīvs, parasti atrodams vīra, kuru izsmēlis darbs, vai sievas nogurumā, – mīļā debess, kaut tikai tas nebūtu apnikums – kam jācīnās ar bērniem, mājkalpotājiem vai ar savu pašas dažkārt pavājo raksturu; kaut gan jūs sievietes, ja jau tā vēlaties, esat stiprākas par vīriešiem.

Izvairieties no lepnības, kas ir jūsu laulāto attiecību lielākais ienaidnieks: jūsu nenozīmīgajās sadursmēs nevienam no jums abiem nav taisnība. Tam, kurš ir visrāmākais, jāsaka kāds vārds, kas palīdzētu atlikt uz vēlāku laiku sliktās omas izpausmi. Un vēlāk, vienatnē, pastrīdieties, un gan jau ātri salabsiet.

Jūs, sievas, pārdomājiet, ja varbūt mazliet atstājat novārtā rūpes par sevi, un atcerieties sakāmvārdu, kas vēstī – saposta sieviete vīru piesaista mājai. Jūsu pienākums patīkami izskatīties ir tikpat aktuāls tagad kā tad, kad bijāt līgavas. Tas ir taisnīguma pienākums, jo jūs piederat savam vīram. Un arī viņam pašam tas nav jāaizmirst, jo viņš ir jūsu un visas savas dzīves garumā viņš saglabā pienākumu būt sirsnīgam kā līgavainim. Tā ir slikta zīme, ja, lasot šo rindkopu, jūs ar ironiju smaidāt: tas būtu uzskatāms pierādījums, ka jūsu ģimeniskā pieķeršanās ir pārtapusi ledainā vienaldzībā.