Josemaría Escrivá Obras
3

Tas ir tas, kas mazliet notika arī ar mums. Bez grūtībām mūsu ģimenē, mūsu draugu un biedru vidū, nemaz nerunājot par pasaules milzīgo plašumu, mēs varētu atrast daudz personu, kuras būtu cienīgākas nekā mēs, lai no Kristus saņemtu aicinājumu: vienkāršāki, gudrāki, ietekmīgāki, svarīgāki, spējīgāki uz pateicību un dāsnāki ļaudis.

Domājot par visu to, man ir kauns. Bet es arī apzinos, cik ļoti mūsu cilvēciskā loģika ir nepietiekama, lai skaidrotu žēlastības realitātes. Dievs mēdz meklēt vājus līdzekļus, lai skaidri un acīmredzami atklātos, ka tas ir Viņa darbs. Sv. Pāvils ar trīsām min savu aicinājumu: bet pēdīgi pēc visiem Viņš parādījās arī man, it kā kādam nelaikā dzimušajam. Jo es esmu mazākais starp apustuļiem un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu (1 Kor 15,8-9). Šādi ar savu personību un enerģiju, ko vēsture tikai vēl vairāk izcēla, raksta Sauls no Tarsas.

Bez jebkāda nopelna no mūsu puses, kā jums teicu, jo mūsu aicinājuma pamatā atrodas mūsu niecīguma pazīšana un apziņa par to, ka gaisma, kas apgaismo mūsu dvēseli (ticība), mīlestība, ar kuru mēs mīlam (mīlestība-caritas), un ilgas, kas mūs uztur (cerība), ir nepelnītas Dieva dāvanas. Tādēļ arī neaugt pazemībā nozīmē aizmirst Dieva izvēles galamērķi: ut essemus sancti, mūsu personisko svētumu.

Izejot no šīs pazemības, mēs tagad varam izprast to, kas dievišķajā aicinājumā ir brīnišķīgs. Kristus roka mūs ir satvērusi labības laukā: savā ievainotajā rokā sējējs saspiedis saujiņu graudu. Asinis ieplūst sēklā, to piesūcina. Tad sējējs šo labību kaisa vējā, lai mirstot tā kļūtu par dzīvību un, iekrītot zemē, vairotos zeltainās varpās.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais