Josemaría Escrivá Obras
33

Ticības ceļš ir upuru ceļš. Kristīgais aicinājums mums neliek mainīt vietu, bet mums pieprasa, lai mēs atteiktos no visa, kas ir šķērslis Dieva gribai. Gaisma, kas uzaust, ir tikai sākums. Mums tai jāseko, ja vēlamies, lai šī gaisma būtu zvaigzne un pēc tam – saule. Kad Gudrie bija Persijā – raksta svētais Jānis Hrizostoms –, viņi redzēja tikai zvaigzni; bet, kad viņi pameta savu tēviju, viņi ieraudzīja pašu taisnības sauli. Varam pat teikt, ka viņi nebūtu turpinājuši redzēt zvaigzni, ja būtu palikuši savā zemē. Tad steigsimies arī mēs; un, pat ja visi tam pretojas, skriesim uz šī Bērna mājām (Svētais Jānis Hrizostoms, Matthaeum homiliae, 6, 5 (PG 57, 78)).

Stingra noturība savā aicinājumā

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt. Dzirdot šos vārdus, Herods samulsa un kopā ar viņu visa Jeruzaleme (Mt 2,2-3). Šī aina atkārtojas vēl mūsdienās. Dieva lieluma priekšā, sastopoties ar cilvēciski nopietno un reizē dziļi kristīgo lēmumu, ko daudzi cilvēki pieņem, − dzīvot saskaņā ar savu personisko ticību, netrūkst cilvēku, kas apmulsuši brīnās un pat tiek apgrēcināti. Šķiet, ka tie nepieņem nevienu citu realitāti kā vien to, kas ietilpst viņu aprobežotos šīs zemes apvāršņos. Sastopoties ar dāsnumu, ko viņi var saskatīt pie cilvēkiem, kas sadzirdējuši Kunga aicinājumu, viņi uzsmaida ar ironiju, nobīstas un – dažos gadījumos, kas šķiet patiesi patoloģiski, – viņi pieliek visas savas pūles, lai nepieļautu svēto lēmumu, ko kāds apzināti pieņēmis pilnīgā brīvībā.

Man gadījies būt par īstas vispārējas sacelšanās liecinieku pret tiem, kas bija nolēmuši veltīt visu savu dzīvi kalpošanai Dievam un citiem cilvēkiem. Daži cilvēki ir pārliecināti, ka Kungs nevar izraudzīt to, ko Viņš vēlas, viņiem neprasot atļauju, un ka cilvēks nav spējīgs pilnībā izmantot savu brīvību, lai atbildētu ar jāvārdu uz Mīlestību vai to noraidītu. Ikvienas dvēseles pārdabiskā dzīve ir kaut kas otršķirīgs tiem, kas tā domā; viņi domā, ka tai jāpievērš uzmanība tikai tad, kad tikušas apmierinātas cilvēka ērtības un viņa egoisma vēlmes. Ja tas tā būtu, kas tad paliktu pāri no kristietības? Vai tad Jēzus vārdi, kas ir pilni maigas mīlestības un reizē prasīgi, ir domāti tikai tam, lai tajos ieklausītos vai drīzāk - lai tajos ieklausītos un tos ieviestu dzīvē? Viņš taču teicis: Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt 5,48).

Mūsu Kungs vēršas pie visiem cilvēkiem, lai tie nāktu pie Viņa un būtu svēti. Viņš neaicina tikai Austrumu gudros, kas bija gudri un vareni; jau pirms tam Viņš bija sūtījis Betlēmes ganiem nevis zvaigzni, bet kādu no saviem eņģeļiem (sal. Lk 2,9). Bet visiem – nabagiem un bagātajiem, izglītotajiem un tiem, kas lielā mērā tādi nav, –jāveicina savā dvēselē pazemīgā attieksme, kas ļaus ieklausīties Dieva balsī.

Aplūkojiet Heroda piemēru: viņš bija šīs zemes varenais, un viņš varēja balstīties uz gudro sadarbību – uzaicinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, viņš jautāja, kur bija jāpiedzimst Mesijam (Mt 2,4). Taču ne viņa vara, ne viņa gudrība viņam neļāva atpazīt Dievu. Viņa nocietinātajai sirdij vara un gudrība bija ļaunuma līdzekļi – bezjēdzīgā vēlme iznīcināt Dievu, dažu nevainīgu bērnu dzīvības nicinājums.

Turpināsim lasīt svēto Evaņģēliju: Tie viņam sacīja: Betlēmē Jūdu zemē, jo tā raksta pravietis: „Un tu, Betlēme jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas pilsētām, jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Izraēļa tautu” (Mt 2,5-6). Mēs nevaram ignorēt šīs dievišķās žēlsirdības detaļas: tas, kas atpestīs pasauli, dzimst kādā nomaļā ciemā. Dievs nešķiro cilvēkus, kā to uzstājīgi atkārto Svētie Raksti (sal. 2 Hr 19,7; Rom 2,11; Ef 6,9; Kol 3,25 utt). Lai kādu dvēseli aicinātu dzīvot pilnīgā saskaņā ar ticību, Dievs nepievērš uzmanību ne bagātības vērtībai, ne ģimenes dižciltībai, ne izglītības augstajam līmenim. Aicinājums notiek pirms jebkuriem nopelniem: Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār vietu, kur bija bērns (Mt 2,9).

Aicinājums ir pirmais. Dievs mūs mīl, pirms nekā mēs spējām vērsties pie Viņa, un tas ir Viņš, kurš ielej mūsos mīlestību, ar kuru mēs varam Viņam atbildēt. Dieva tēvišķā labestība nāk mums pretī (Ps 78,8). Mūsu Kungs nav tikai taisnīgs. Viņš ir daudz kas vairāk par to: Viņš ir žēlsirdīgs. Viņš negaida, ka mēs ietu pie Viņa; Viņš apsteidz mūs ar tēvišķas mīlestības nepārprotamām liecībām.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais