Josemaría Escrivá Obras
37

Un, lūk, līdzās Austrumu gudrajiem arī mēs dāvājam mirres, tas ir, nepieciešamo kristīgās dzīves upuri. Mirres mums atsauc atmiņā Kunga ciešanas: pie krusta Viņam dod dzert mirres kopā ar vīnu (sal. Mk 15,23), un ar mirrēm iesvaida Viņa miesas apbedīšanai (sal. Jņ 19,39). Taču nedomājiet, ka pārdomas par upura un mortifikācijas nepieciešamību varētu dot skumju pieskaņu tam svētku priekam, ko mēs šodien svinam.

Mortifikācija nav ne pesimisms, ne rūgtums. Mortifikācijai nav vērtības bez mīlestības: tādēļ mums jāatrod mortifikācijas formas, kas, mums ļaujot valdīt pār šīs zemes lietām, nenomoka tos, kas dzīvo mums līdzās. Kristietis nevar būt ne bende, ne nožēlojams cilvēks; viņš ir cilvēks, kas spēj mīlēt darbos, kas pierāda savu mīlestību sāpju pārbaudes akmenī.

Bet es vēlreiz piebilstu, ka mortifikācija parasti nevar attiekties uz lielu atteikšanos, kas cita starpā pastāv reti. Runa vispirms ir par mazām cīņām: uzsmaidīt tam, kas mūs traucē, atteikt mūsu miesai nevajadzīgu labumu kaprīzes, pierast ieklausīties citos, lietderīgi izmantot laiku, ko Dievs mums devis, un vēl daudz citu šķietami nenozīmīgu sīkumu, kas ikdienu atrodas tad, kad mēs tos nemeklējam, – nepatikšanas, grūtības, skumjas.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais