Svētā Jāzepa tēls Evaņģēlijā

Svētais Matejs un svētais Lūkass mums par svēto Jāzepu runā kā par vīrieti, kas nāca no ievērojamas dzimtas: no Izraēla ķēniņu Dāvida un Solomona dzimtas. Vēsturiski šīs izcelsmes detaļas ir mazliet neskaidras. Evaņģēlisti runā par diviem ciltskokiem, bet mēs nezinām, kurš ir Marijas – Jēzus Mātes pēc miesas – un kurš ir svētā Jāzepa, kas bija Viņa tēvs pēc jūdu likuma. Mēs arī nezinām, vai Jāzepa dzimtā pilsēta bija Betlēme, kur viņš gāja uz tautas skaitīšanu, vai Nācarete, kur viņš dzīvoja un strādāja.

Toties mēs zinām, ka viņš nebija bagāts: kā miljoni citu visas pasaules cilvēku viņš bija strādnieks. Viņš veica pazemīgo un nogurdinošo amatu, ko Dievs bija izraudzījies pats Sev, kad Viņš kļuva miesa kā mēs un vēlējās trīsdesmit trīs gadus dzīvot kā viens no mums.

Svētie Raksti mums vēstī, ka Jāzeps bija amatnieks; vairāki Baznīcas Tēvi piebilst, ka viņš bija galdnieks. Svētais Justīns, runājot par Jēzus darba dzīvi, apgalvo, ka viņš taisīja arklus un iejūgus; (Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 88, 2, 8 (PG 6, 687)). varbūt tādēļ, balstoties uz šiem apgalvojumiem, svētais Izidors no Seviljas secina, ka Jāzeps bijis kalējs. Jebkurā gadījumā viņš bija strādnieks, kas strādāja, kalpojot saviem līdzpilsoņiem, un kura meistarība bija daudzu gadu smagu pūliņu auglis.

Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad neparādās kā dzīves priekšā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus.

Es nepiekrītu klasiskajai ikonogrāfijai, kas svēto Jāzepu attēlo kā sirmgalvi, pat ja tas skaidrojams ar lielisko nodomu izcelt Marijas mūžīgo jaunavību. Es viņu sevī iztēlojos jaunu, spēcīgu, varbūt dažus gadus vecāku par Jaunavu, bet gadu un cilvēcisko spēku pilnbriedā.

Lai dzīvotu šķīstības tikumu, nav nepieciešams gaidīt pienākam vecumu vai kļūt nespēcīgam. Šķīstība rodas no mīlestības, un skaidrai mīlestībai spēks un jaunības prieks nav šķērslis. Svētais Jāzeps bija jauns sirdī un miesā, kad viņš apprecēja Mariju, kad viņš iepazina viņas dievišķās Mātišķības noslēpumu un dzīvoja viņai līdzās, respektējot viņas jaunavību, ko Dievs vēlējās dot pasaulei kā vēl vienu zīmi savai nākšanai starp radībām. Kurš nespēj saprast šādu mīlestību, patiešām nezina, kas ir patiesa mīlestība un pavisam neizprot šķīstības kristīgo nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Jāzeps bija Galilejas amatnieks, tāds pats cilvēks kā daudzi citi. Un ko no dzīves var sagaidīt tāda nomaļa ciemata kā Nācaretes iedzīvotājs? Neko citu kā darbu dienu no dienas un vienmēr ar to pašu piepūli; un dienas beigās mazu un nabadzīgu mājiņu, lai tur atgūtu spēkus un nākamajā dienā atsāktu savus pienākumus.

Bet Jāzeps ebrejiski nozīmē Dievs pieliks. To svētajai dzīvei, kuri pilda Viņa gribu, Dievs pievieno negaidītas dimensijas: svarīgo, kas piešķir visām lietām dievišķo vērtību. Svētā Jāzepa pazemīgajai dzīvei, ja es tā varētu izteikties, Dievs pievienoja Jaunavas Marijas un Jēzus, Mūsu Kunga, dzīvi. Dievs nekad neļauj sevi pārspēt dāsnumā. Jāzeps varēja padarīt par saviem šos Svētās Marijas, savas laulātās draudzenes, vārdus: quia fecit mihi magna qui potens est – Visuvarenais darījis man lielas lietas, quiarespexit humilitatem – jo viņš ievēroja manu pazemību (Lk 1,48-49).

Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti slavē Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns (sal. Mt 1,19). Un ebreju valodā taisns nozīmē – dievbijīgs, nevainojams Dieva kalps, uzticīgs dievišķajai gribai; (sal. Rad 7,1; 18,23-32; Ez 18,5 et seqq.; Sak 12,10). citreiz taisns nozīmē – labs un žēlsirdīgs pret tuvāko (sal. Tob 7,5; 9,9). Īsāk sakot, taisnais ir tas, kurš mīl Dievu un šo mīlestību pierāda, pildot Viņa baušļus, un visu savu dzīvi velta kalpošanai cilvēkiem – saviem brāļiem.