Jāzepa ticība, mīlestība un cerība

Taisnīgums nav vienkārša pakļaušanās kādam likumam. Taisnīgumam jārodas no iekšienes, tam jābūt dziļam un dzīvības avotam, jo taisnais dzīvo no ticības (Hab 2,4). Dzīvot no ticības: Svētais Jāzeps šos vārdus, kas pēcāk apustulim Pāvilam tik bieži kļuva par vielu meditācijai, piepildīja pārpārēm. Bez rutīnas un bez formālisma, spontāni un dziļi viņš īsteno Dieva gribu. Likums, ko pildīja ikviens praktizējošs jūds, viņam nebija tikai auksts priekšrakstu kopums, bet dzīvā Dieva gribas izpausme. Tādējādi arī viņš prata atpazīt Kunga balsi, kad tā viņam atklājās pārsteidzošā un negaidītā veidā.

Svētā Patriarha liktenis bija vienkārša, bet ne viegla dzīve. Pēc baiļu brīžiem viņš uzzina, ka Marijas Dēls ir bijis ieņemts no Svētā Gara. Un šis bērns, Dieva Dēls, pēc miesas Dāvida pēctecis, dzimst alā; viņa piedzimšanu svin eņģeļi, un svarīgas personas no tālām zemēm nāk Viņu pielūgt, bet Jūdejas ķēniņš vēlas Viņa nāvi, un Svētajai Ģimenei ir jābēg. Dieva Dēls ārēji ir neaizsargāts bērns, kurš dzīvos Ēģiptē.