Mīlestības darbi vienmēr ir lieli, pat ja tie attiecas uz lietām, kurām šķietami nav lielas nozīmes. Dievs pietuvojās mums, cilvēkiem, nabaga radībām. Viņš mums pateica, ka Viņš mūs mīl: Deliciae meae esse cum filiis hominum (Sak 8,31). – mans prieks ir būt starp cilvēku bērniem. Kungs mums māca, ka it visam ir nozīme: gan darbiem, ko mūsu cilvēciskais skatiens liek uzskatīt par lieliem, gan arī tiem, ko uzskatām par neciliem. Nekas neiet zudumā. Dievs nevienu cilvēku nenicina. Visi cilvēki sava aicinājuma īstenošanā – vai tas būtu viņu ģimenē, viņu profesijā vai viņu amatā, pildot savus pilsoņa pienākumus vai īstenojot savas tiesības, – ir aicināti būt klātesoši debesu Valstībā.

To mums māca svētā Jāzepa dzīve: šī vienkāršā, parastā, ikdienišķā dzīve, ko veido arvien līdzīgi darba gadi, cilvēciski spriežot, vienmuļas dienas, kas seko viena otrai. Meditējot par svētā Jāzepa personību, es to bieži esmu pārdomājis, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ es pret viņu izjūtu īpašu godbijību.

Kad 1962. gada 8. decembrī pirmās Vatikāna II koncila sesijas noslēgumā Svētais Tēvs Jānis XXIII paziņoja, ka Mises kanonā tiks pieminēts svētais Jāzeps, kāda ļoti augsti stāvoša Baznīcas persona man tūlīt piezvanīja, lai pateiktu: Rallegramenti! Apsveicu! Uzzinot šo jaunumu, es uzreiz iedomājos par jums un par prieku, ko tas jums sniegs. Un tā bija taisnība: jo Koncila asamblejā, kas pārstāv visu Baznīcu, sapulcinātu Svētajā Garā, tika pasludināta svētā Jāzepa dzīves neizmērojamā pārdabiskā vērtība, vienkāršas, Dieva klātbūtnē pilnīgā dievišķās gribas piepildīšanā izdzīvotas darba dzīves vērtība.