Josemaría Escrivá Obras
47

Darbs neizbēgami pavada cilvēka zemes dzīves gaitas. Kopā ar to parādās piepūle, spēka zudums, nogurums, sāpju un cīņas izpausmes, kas ir daļa no pašreizējās mūsu dzīves un kas ir grēka realitātes un pestīšanas nepieciešamības zīmes. Bet pats par sevi darbs nav ne nasta, ne lāsts, ne sods: tie, kas tā runā, ir slikti lasījuši Svētos Rakstus.

Ir laiks mums, kristiešiem, pietiekami skaļi pateikt, ka darbs ir Dieva dāvana, ka nav jēgas šķirot cilvēkus dažādās pēc veicamā darba iedalītās kategorijās, uzskatot dažas nodarbošanās par cēlākām nekā citas. Darbs – ikviens darbs – ir liecība par cilvēka cieņu un viņa valdīšanu pār radību. Tā ir iespēja pilnveidot savu personību, tā ir saikne, kas mūs saista ar citiem cilvēkiem, ienākumu avots ģimenes nodrošināšanai, veids, kā līdzdarboties sabiedrības uzlabošanā un visas cilvēces progresa labā.

Kristietim šīs perspektīvas paplašinās un pieaug, jo viņam darbs atklājas kā līdzdalība Dieva darbā, kas, radot cilvēku, to svētīja, viņam sakot: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi (Rad 1,28). Un arī tāpēc, ka pats Kristus ir uzņēmies strādāt, darbs mums atklājas kā izpirkta un pestījoša realitāte. Tas nav tikai cilvēka dzīves realitāte, bet ir svētuma līdzeklis un ceļš, realitāte, kas svētdara un ko var svētdarīt.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais