Tātad nevajadzētu aizmirst, ka darba cieņa balstās mīlestībā. Cilvēka lielā privilēģija ir spēja mīlēt un šādā veidā iet pāri gaistošajam un pārejošajam. Cilvēks var mīlēt citas radības, paust nozīmes pilnu tu un es, un viņš var mīlēt Dievu, kas mums atver debesu durvis, mūs padara par Savas ģimenes locekļiem un ļauj vaigu vaigā sarunāties ar Viņu.

Tādēļ cilvēks nevar aprobežoties tikai ar darīšanu, ar priekšmetu ražošanu. Darbs dzimst no mīlestības, pauž mīlestību un ir pakārtots mīlestībai. Mēs pazīstam Dievu, ne tikai raugoties dabas skaistumā, bet arī caur mūsu darba un pūliņu pieredzi. Tādējādi darbs ir lūgšana, pateicība, jo mēs zinām, ka tas ir Dievs, kas mūs novietojis uz zemes, mēs zinām, ka Viņš mūs mīl un ka mēs esam Viņa apsolījumu mantinieki. Ir taisnīgi, ka mums ir teikts: Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam (I Kor 10,31).