Bet šai cilvēciskajai kalpošanai, šīm iemaņām, ko varētu dēvēt par tehniskām, šai kompetencei darbā jābūt stiprinātai ar iezīmi, kas bija fundamentāla arī svētā Jāzepa darbā un kam jābūt ikvienam kristietim: kalpošanas garam un vēlmei strādāt citu cilvēku labumam. Svētais Jāzeps savā darbā nemeklēja pašapliecināšanās iemeslu, lai gan atdeve darba dzīvei no viņa bija izveidojusi nobriedušu un noteiktu personību. Patriarhs zināja, ka strādājot viņš pilda Dieva gribu: viņš domāja par savējiem, par Jēzu un Mariju un arī par visiem mazās Nācaretes pilsētiņas iedzīvotājiem.

Viņš bija viens no retajiem amatniekiem Nācaretē, ja ne vienīgais. Iespējams, ka namdaris, bet, kā jau tas bieži gadās mazos ciematos, viņam bija jāveic arī citi darbi: atkal jāsalabo salūzušas dzirnavas vai pirms ziemas jāsaved kārtībā tekošs jumts. Neapšaubāmi, pateicoties savam rūpīgajam darbam, viņš daudziem palīdzēja. Svētā Jāzepa profesionālās darbības mērķis bija kalpot un citu ciemata ģimeņu dzīvi darīt patīkamāku: to pavadīja smaids, mīļš vārds, kāda garāmejot pateikta piezīme, un tas atgrieza ticību un prieku tiem, kam tas bija gandrīz zudis.