Dažreiz, kad runa bija par nabadzīgākiem cilvēkiem nekā viņš pats, Jāzepam nācās samaksas vietā pieņemt kaut ko nevērtīgu, taču tas varēja citiem ļaut ar gandarījumu uzskatīt, ka viņi samaksājuši. Tomēr parasti Jāzeps prasīja samaksu saprāta robežās, ne vairāk, ne mazāk; viņš droši vien prata prasīt to, kas taisnīgi viņam pienācās, jo būt uzticīgam Dievam nenozīmē atteikties no savām tiesībām, kas patiesībā ir arī pienākumi. Jāzeps prasīja to, kas viņam pienācās, jo tie bija tā darba augļi, ar ko viņš uzturēja viņam no Dieva uzticēto ģimeni.

Vēlmei pieprasīt to, kas jums pienākas, nevajadzētu nākt no egoisma vai individuālisma. Nevar mīlēt taisnīgumu, ja nevēlas, lai arī citi no tā gūtu labumu. Tāpat arī nav taisnīgi ieslēgties ērtā reliģiozitātē un aizmirst citu vajadzības. Tas, kurš vēlas būt taisnīgs Dieva acīs, dara visu, lai taisnīgums īstenotos arī starp cilvēkiem. Un ne tikai tādēļ, lai netiktu zākāts Dieva vārds, bet arī tādēļ, ka būt par kristieti nozīmē uzņemties visu cēlo, kas atrodams cilvēciskajā. Pārfrāzējot kādu slavenu apustuļa Jāņa tekstu, varam teikt, ka tas, kurš sevi saka taisnīgu Dieva priekšā, tāds nebūdams pret citiem cilvēkiem, ir melis un viņā nav patiesības (sal. 1 Jņ 4,20).

Kā visi kristieši, kas piedzīvoja šo brīdi, es ar saviļņojumu un prieku uzņēmu svētā Jāzepa, strādnieka, liturģisko svētku iedibināšanu. Šie svētki, kas ir kā darba dievišķās vērtības kanonizācija, rāda, kā Baznīca savā kolektīvajā un publiskajā dzīvē atsaucas uz Evaņģēlija pamatpatiesībām, ko Dievs mums īpaši šajā laikmetā aicina pārdomāt.