Par to mēs jau daudz esam runājuši citos gadījumos, bet ļaujiet man no jauna uzsvērt Jāzepa, kurš nenorobežojās no saviem līdzpilsoņiem, nedz arī cēla ap sevi nevajadzīgas barjeras, dzīves dabiskumu un vienkāršību.

Tādēļ, lai gan tas varbūt dažos brīžos vai zināmās situācijās būtu noderīgi, man parasti nepatīk runāt par katoļu strādniekiem, katoļu inženieriem vai katoļu mediķiem, it kā runa būtu par kādu paveidu sugas iekšienē, it kā katoļi veidotu kādu no citiem atšķirtu mazu grupiņu. Jo tas nozīmē radīt iespaidu, ka starp kristiešiem un pārējo cilvēces daļu, ir plaisa. Es respektēju pretēju viedokli, bet es uzskatu, ka precīzāk būtu runāt par strādniekiem, kas ir katoļi, vai par katoļiem, kas ir strādnieki; inženieriem, kas ir katoļi, vai katoļiem, kas ir inženieri. Jo cilvēks, kam ir ticība un kurš strādā intelektuālu, tehnisku vai fizisku darbu, ir un jūtas vienots ar citiem, saviem līdzgaitniekiem, ar tādiem pašiem pienākumiem un tiesībām, ar to pašu vēlmi pilnveidoties, ar tām pašām slāpēm cīnīties pret tām pašām problēmām un rast risinājumu.

Katolis, kas pieņems to visu, pratīs no savas ikdienas dzīves izveidot ticības, cerības un mīlestības liecību, parastu un vienkāršu liecību, kam nav nepieciešamas pārspīlētas izpausmes. Tādējādi ar savas dzīves integritāti viņš izcels Baznīcas pastāvīgo klātbūtni pasaulē, tādēļ ka visi katoļi paši ir Baznīca, jo ar pilnām tiesībām viņi ir vienīgās Dieva tautas locekļi.