Jāzepa attiecības ar Jēzu

Jau ilgāku laiku man sagādā prieku skaitīt aizkustinošu lūgšanu svētajam Jāzepam, ko, lai sagatavotos Misei, mums piedāvā pati Baznīca: Jāzep, svētītais un laimīgais cilvēk, kam bija piešķirts redzēt un dzirdēt Dievu, ko daudzi karaļi bija gribējuši redzēt un dzirdēt un ne redzēja, ne dzirdēja; un ne tikai Viņu redzēt un Viņu dzirdēt, bet arī Viņu nest savās rokās, skūpstīt Viņu, Viņu ģērbt un rūpēties par Viņu: lūdz par mums. Šī lūgšana mums būs par ievadu pēdējai tēmai, ko es šodien pieminēšu: Jāzepa sirsnīgās attiecības ar Jēzu.

Svētajam Jāzepam Jēzus dzīve bija viņa paša aicinājuma pastāvīga atklāsme. Mēs tikko atcerējāmies šos pirmos gadus, pilnus ar ārēji pretrunīgiem apstākļiem: pagodinājums un bēgšana, Austrumu gudro diženums un silītes nabadzība, eņģeļu dziedājums un cilvēku klusēšana. Kad pienāk brīdis bērna prezentācijai templī, Jāzeps, kurš atnesis pieticīgo baložu pāri upurim, redz, kā Simeons un Anna pasludina, ka Jēzus ir Mesija: un viņa tēvs un māte brīnījās (Lk 2,33), saka svētais Lūkass. Vēlāk, kad, Marijai un Jāzepam nezinot, bērns paliek templī, tas pats evaņģēlists mums atstāsta, ka viņi sajūsminājās (Lk 2,48), viņu atrodot pēc trīs dienu meklēšanas.

Jāzeps ir pārsteigts, viņš brīnās. Pamazām Dievs viņam atklāj savus nodomus, un Jāzeps pūlas tos saprast. Kā ikviena dvēsele, kas vēlas cieši sekot Jēzum, viņš tūlīt atklāj, ka to nav iespējams darīt gausā solī, ka rutīnai nav vietas. Jo Dievs nesamierinās, ja cilvēks zināmā līmenī apstājas un atpūšas uz saviem lauriem. Dievs pieprasa aizvien vairāk, un Viņa ceļi nav mūsu cilvēciskie ceļi. Svētais Jāzeps, kā neviens cits cilvēks to vēl nebija darījis un nekad nedarīs, iemācījās atvērt savu dvēseli un sirdi un palikt nomodā, lai atpazītu Dieva brīnumus.