Josemaría Escrivá Obras
58

Kristieša riskantā drošība

Qui habitat in adiutorio Altissimi, in protectione Dei coeli commorabitur (Ps 90,1 (Mises introits)), dzīvot Dieva aizsardzībā, dzīvot ar Dievu – tāda ir kristieša riskantā drošība. Mums jābūt patiešām pārliecinātiem, ka Dievs mūs dzird, ka Viņš ieklausās mūsos: tad mūsu sirds piepildīsies ar mieru. Tomēr dzīvot ar Dievu, tas neapšaubāmi ir risks, jo Kungs nevēlas dalīties: Viņš vēlas visu. Mazliet vairāk tuvoties Viņam nozīmē būt gatavam no jauna atgriezties, laboties, būt gatavam uzmanīgāk ieklausīties Viņa dotajās iedvesmās, svētajās vēlmēs, kam Viņš liek ieplūst mūsu dvēselēs un tās piepildīt.

Kopš mūsu pirmā apzinātā lēmuma visā pilnībā dzīvot Kristus mācību mēs noteikti esam stipri vien gājuši uz priekšu uzticības ceļā Viņa Vārdam. Un tomēr vai nav taisnība, ka paliek vēl daudz darāmā? Vai nav taisnība, ka mūsos paliek vispirms jau daudz lepnības? Bez jebkādām šaubām mums ir vajadzīga jauna atgriešanās, vēl pilnīgāka uzticība, vēl dziļāka pazemība, lai Kristus mūsos pieaugtu, mūsu egoismam ejot mazumā, jo illum oportet crescere, me autem minui (Jņ 3,30). – Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā.

Mēs nevaram palikt uz vietas. Mums jāiet uz priekšu, uz mērķi, ko mums norādījis svētais Pāvils: ja es dzīvoju, tad vairs ne es, bet Kristus dzīvo manī (Gal 2,20). Šī līdzināšanās Kristum – un tai vajadzīgs svētums – ir augsta un cildena tiekšanās. Bet, ja mēs vēlamies būt saskaņā ar dievišķo dzīvi, kam Dievs licis dzimt mūsu dvēselē ar kristību, tad cita ceļa nav. Doties uz priekšu nozīmē pieaugt svētumā; doties atpakaļ nozīmē atteikties no kristīgās dzīves normālas attīstības. Jo šī Dieva mīlestības uguns ir jāuztur, iesakņojoties mūsu dvēselē, tai ar katru dienu jākļūst spēcīgākai. Bet uguns paliek dzīva, sadedzinot aizvien jaunus elementus. Tādēļ, ja tā nekļūst lielāka, tā pamazām izdziest.

Atminieties šos svētā Augustīna vārdus: Ja tu saki: nu jau pietiek, tu esi pazudis. Vienmēr tiecies pēc kā vairāk, bez mitas ej uz priekšu, pastāvīgi attīsties. Nepaliec vienā vietā, neatkāpies, nenomaldies (Sv. Augustīns, Sermo 169, 15 (PL, 38, 926)).

Pašlaik Gavēnis mūs nolicis fundamentālu jautājumu priekšā: vai es pieaugu uzticībā Kristum? Ilgās pēc svētuma? Apustuliskajā dāsnumā savā ikdienas dzīvē, savā ikdienas darbā kolēģu vidū?

Lai katrs sev atbild uz šiem jautājumiem, un viņš redzēs, cik ļoti ir vajadzīga šī jaunā pārveidošanās, lai Kristus dzīvotu mūsos, lai Viņa tēls skaidri atspoguļotos mūsu uzvedībā.

Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ikdienas ņem savu krustu un seko man (Lk 9,23). To mums Jēzus saka no jauna, ausī, kā tuvam cilvēkam: ikdienas krusts. Ne tikai – piebilst svētais Hieronims – vajāšanu laikos vai tad, kad iespējama moceklība, bet katrā situācijā: darbā, domās, vārdos atteiksimies no tā, kas bijām agrāk, un apliecināsim to, kas esam tagad, jo mēs esam dzimuši no jauna Kristū (Sv. Hieronīms, Epistola 121, 3 (PL 22, 1013)).

Patiesībā šīs pārdomas nav nekas cits, kā atbalss tām, kas nāk no apustuļa Pāvila: Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas augļi ir labais, taisnīgais un patiesais. Pārbaudiet to, kas Dievam patīk (Ef 5,8-10).

Atgriešanās notiek vienā mirklī. Svēttapšana  visa mūža garumā. Dievišķā mīlestības sēkla, ko Dievs ielicis mūsu dvēselē, tiecas pieaugt, parādīt sevi darbos, nest augļus, kas katrā brīdī atbilst tam, kas ir patīkams Kungam. Tam ir nepieciešama gatavība katrā jaunā mūsu dzīves situācijā atsākt, no jauna atrast pirmās atgriešanās gaismu, impulsu. Lūk, iemesls, kādēļ mums tam jāgatavojas ar pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, prasot Kungam Viņa palīdzību, lai labāk Viņu pazītu un labāk pazītu sevi. Lai no jauna atgrieztos, mums cita ceļa nav.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais