Īstais brīdis

Exhortamur ne in vacuum gratiam Dei recipiatis (2 Kor 6,1 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Mēs uzmundrinām jūs, lai jūs Dieva žēlastību nesaņemtu veltīgi. Patiešām, Gavēņa laikā dievišķā žēlastība varēs piepildīt mūsu dvēseles, ja vien mēs tai neaizvērsim savu sirdi. Mums jāpierāda šie labie nodomi, vēlme sevi patiesi pārveidot un nespēlēties ar Kunga žēlastību.

Man nepatīk daudz runāt par bailēm, jo kristieti vada Dieva mīlestība, kas mums atklājusies Kristū un mums māca mīlēt visus cilvēkus un visu radību; bet mums jārunā par atbildību, par nopietnību. Apustulis Pāvils mums saka: Nepievilieties, Dievs nedod sevi izsmiet (Gal 6,7).

Vajag izlemt. Nedrīkst dzīvot ar divām aizdegtām svecēm, kas, kā saka spāņu tautas paruna, ir ikvienam cilvēkam: viena domāta svētajam Miķelim, otra – velnam. Velna sveci vajag izdzēst. Mūsu dzīvei pilnībā jāsadeg, kalpojot Kungam. Ja mūsu ilgas pēc svētuma ir patiesas, ja mēs esam pietiekami paļāvīgi, lai atdotos Dieva rokās, viss būs labi. Jo Viņš no savas puses vienmēr ir gatavs mums dot savu žēlastību un jo īpaši tagad – jaunas atgriešanās un mūsu, kristiešu, dzīves uzlabošanās žēlastību.

Mēs nevaram uzskatīt Gavēni par vienkāršu periodu, liturģiskā gada ciklisku atkārtošanos. Šis brīdis ir īpašs, tā ir dievišķā palīdzība, kas jāpieņem. Jēzus mums iet garām un šodien, jau tagad, sagaida no mums lielas pārmaiņas.

Ecce nunc tempus acceptabile, ecce nunc dies salutis (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Lūk, tagad ir īstais brīdis, kas var kļūt par pestīšanas dienu. Mēs atkal dzirdam Labo ganu svilpjam un Viņa sirsnīgo saucienu: Ego vocavi te nomine tuo (Is 43,1). Viņš mūs katru sauc vārdā, ar to pašu mīļvārdiņu, ar kādu mūs sauc tie, kas mūs mīl. Nav tādu vārdu, kas spētu izteikt Jēzus maigumu pret mums.

Pārdomājiet ar mani šo Dieva mīlestības brīnumu: Dievs nāk mums pretī, Viņš gaida, Viņš nostājas ceļa malā, lai mēs nevarētu Viņu neieraudzīt. Viņš mūs sauc personīgi, runājot ar mums par mūsu lietām, kas ir arī Viņa lietas, aicinot mūsu sirdsapziņu uz iekšēju nožēlu, darot to dāsnu un ieliekot mūsu dvēselēs karstu vēlmi būt uzticīgiem, lai mēs varētu saukties par Viņa mācekļiem. Pietiek tikai uztvert šos iekšējos žēlastības aicinājumus, bieži vien tas ir mīlošs pārmetums, lai mēs saprastu, ka Viņš mūs nav aizmirsis, Viņš, kuru visu šo laiku savas paša vainas dēļ nebijām ieraudzījuši. Kristus mūs mīl ar visu neizsmeļamo maigumu, kas atrodas Viņa – Dieva – Sirdī.

Redziet, kā Viņš uzsver: Žēlastības laikā es tevi paklausīju, un pestīšanas dienā es tev palīdzēju (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Tā kā Viņš tev apsola godību, savu mīlestību un Tev to dod vajadzīgajā brīdī, un tevi aicina, tad ko tu Viņam, Kungam, dosi? Kā tu atbildēsi un arī kā es atbildēšu šai mums garām ejošā Jēzus mīlestībai?

Ecce nunc dies salutis, lūk, mūsu priekšā šī pestīšanas diena. Labā gana sauciens ir nonācis līdz mums: Ego vocavi te nomine tuo – es tevi saucu tavā vārdā. Ir jāatbild, jo mīlestība jāatmaksā ar mīlestību, viņam sakot: Ecce ego quia vocasti me (1 Sam 3,5). – tu mani sauci, lūk, es esmu. Es esmu nolēmis nelaist garām šo Gavēņa laiku, neatstājot pēdas, kā ūdens, plūstot pāri akmenim. Es ļaušu sevi caurstrāvot, pārveidot; es atgriezīšos, es no jauna pievērsīšos Kungam, Viņu mīlot tā, kā Viņš vēlas tikt mīlēts.

Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta (Mt 22,37). Kas paliek tavā sirdī, kas vēl tev liek mīlēt sevi pašu? – komentē svētais Augustīns. Kas paliek tavā dvēselē un tavā prātā? Viņš ir teicis, „Ex toto”. Totum exigit te, qui fecit te; (Sv. Augustīns, Sermo 34, 4, 7 (PL 38,212)). tas, kurš tevi radīja, pieprasa tevi pilnībā.