Mūsu otrais ienaidnieks, raksta sv. Jānis, ir acu iekāre, tā ir radikāla kārība, kas mūs mudina novērtēt tikai to, kam var pieskarties. Mūsu acis ir kā pielipušas šīs zemes lietām un šī iemesla dēļ nav spējīgas atklāt pārdabiskās realitātes. Tādējādi mēs varam lietot Svēto Rakstu vārdus, lai atsauktos ne tikai uz materiālo labumu iekāri, bet arī izkropļojumu, kad vērojam visu mums apkārt esošo – citus, mūsu dzīves un mūsu laikmeta notikumus – tikai cilvēciskā skatījumā.

Mūsu dvēseles redze kļūst neskaidra; mūsu prāts domā, ka var pats bez Dieva palīdzības visu saprast. Izsmalcināts kārdinājums, kas paslēpjas aiz šī prāta cieņas, ko Dievs mūsu Tēvs ir dāvājis cilvēkam, lai tas Viņu pazītu un brīvprātīgi mīlētu. Šāda kārdinājuma aizrauts, cilvēka prāts nonāk pie tā, ka sevi uzskata par visuma centru, atkal aizraujas ar jūs būsiet kā dievi (Rad 3,5), un pašmīlestības pilns pagriež muguru Dieva mīlestībai.

Tādējādi mūsu eksistence var tikt pilnībā atdota trešā ienaidnieka rokās: superbia vitae. Tā neattiecas tikai uz izgaistošām lepnības un patmīlības domām. Šeit runa drīzāk ir par vispārēju uzpūtību. Nemaldināsim sevi, tas ir lielākais ļaunums, visu mūsu maldu sakne. Mūsu cīņai pret augstprātību jābūt pastāvīgai, jo ne par velti tēlainā veidā tiek apgalvots, ka šī kaislība nomirst dienu pēc ikviena cilvēka nāves. Tā ir farizeja, ko Dievs atsakās attaisnot, augstprātība, jo Viņš tur sastopas ar pašapmierinātības barjeru. Tā ir uzpūtība, kas mūs noved pie tā, ka nicinām citus, dominējam pār viņiem, darām viņiem pāri: jo, kur atrodas augstprātība, tur atrodas pārkāpums un negods (Sak 11,2,).