Pēc tāda mīlestības apliecinājuma nav cita ceļa, – vienīgi būt pārņemtiem mīlestībā uz Dievu. In omnibus exhibeamus nosmetipsos sicut Dei ministros (2 Kor 6,4 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)), visā mēs sevi apliecinām kā Dieva kalpotāji. Ja tu sevi Viņam atdod tā, kā Viņš vēlas, žēlastības darbība būs manāma tavā profesionālajā uzvedībā, tavā darbā, tavā neatlaidībā dievišķi īstenot visus cilvēciskos darbus, lielus vai mazus, jo ar Mīlestību viss iegūst jaunu dimensiju.

Bet šajā Gavēņa laikā mēs nedrīkstam aizmirst to, ka vēlme kļūt par Dieva kalpotājiem nav viegla lieta. Lai atcerētos šīs grūtības, atgriezīsimies pie apustuļa Pāvila vēstules fragmenta no šīs svētdienas Mises. Apustulis raksta: Bet, ka visā esam Dieva kalpi, mēs pierādām lielā pacietībā, bēdās, trūkumā un bailēs, šaustīšanā, cietumos, uztraukumos, darbā, negulēšanā, gavēnī, šķīstībā, zināšanā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā (2 Kor 6,4-7).

Dzīves visdažādākajās situācijās, jebkuros apstākļos mums jāizturas kā Dieva kalpiem, zinot, ka Kungs ir ar mums, ka mēs esam Viņa bērni. Mums jāapzinās šī mūsu dzīvē iestādītā dievišķā sakne un jārīkojas saskaņā ar to.

Šiem apustuļa vārdiem jūs jāpiepilda ar prieku, jo tie ir kā jūsu, kristiešu, aicinājuma kanonizācija, jūsu, kas dzīvojat pasaulē, daloties degsmē, sāpēs un priekos ar citiem cilvēkiem, jūsu līdziniekiem visā. Šis ceļš ir dievišķs! Tas, ko jums prasa Kungs, ir, lai ikvienā brīdī jūs rīkotos kā Viņa bērni un kalpi.

Bet, lai šīs ikdienišķās dzīves situācijas kļūtu par dievišķu ceļu, mums patiešām ir jāatgriežas un jāatdod sevi. Svētā Pāvila lietotie vārdi ir spēcīgi: viņš kristietim apsola grūtu, riska un pastāvīgas spriedzes pilnu dzīvi. Kā tika izkropļota kristietība, kad no tās vēlējās iztaisīt vieglu ceļu! Bet arī tiktu izkropļota patiesība, ja mēs iedomātos, ka šī dziļā un nopietnā dzīve, kur gūstam rūgto pieredzi par visām cilvēka eksistences grūtībām, ir satraukuma, nomāktības un baiļu dzīve.

Kristietis ir reālists, ar pārdabisku un cilvēcisku reālismu, kas atšķir visas dzīves nianses: sāpes un prieku, personīgās un cita cilvēka ciešanas, pārliecību un šaubas, dāsnumu un tieksmi uz egoismu. Kristietis pazīst visu un pārvar visu ar enerģiju un dvēseles spēku, ko saņem no Dieva.