Josemaría Escrivá Obras
61

Kristus kārdināšana

Gavēnis piemin četrdesmit dienas, ko Jēzus pavadīja tuksnesī kā sagatavošanos sludināšanas gadiem, kas savu kulmināciju sasniedza ar krustu un Lieldienu godību. Četrdesmit lūgšanas un gandarīšanas dienas. Un beigās – notikums, ko šodienas liturģija Svētās Mises Evaņģēlija lasījumā piedāvā mūsu meditācijai – Kristus kārdināšana (sal. Mt 4,1-11).

Noslēpuma pilna aina, ko cilvēks veltīgi mēģina izprast, – Dievs sevi pakļauj kārdinājumam, ļauj darboties Ļaunajam – bet mēs to varam pārdomāt, lūdzot Kungu mums atklāt tajā ietverto mācību.

Jēzus Kristus pakļauts kārdinājumam. Šo ainu izgaismo Baznīcas tradīcija, uzskatot, ka mūsu Kungs vēlējās, sniedzot piemēru visā, pārciest arī kārdinājuma pārbaudījumu. Tā tas bija, jo Kristus bija Pilnīgs Cilvēks, līdzīgs mums visā, izņemot grēku (sal. Ebr 4,15). Pēc četrdesmit dienu gavēņa, kad par barību varbūt bija vien zāle, saknes un mazliet ūdens, Jēzus ir izsalcis: kā ikviena radība – patiešām izsalcis. Un, kad velns Viņam piedāvā pārvērst akmeņus maizē, mūsu Kungs ne tikai atsakās no barības, ko pieprasa Viņa miesa, bet arī atvaira vēl smagāku provokāciju: izmantot savu dievišķo varu, lai, ja tā varētu teikt, atrisinātu personiskas dabas problēmu.

Jūs būsiet visos evaņģēlijos ievērojuši, ka Jēzus nedara brīnumus savās paša interesēs. Kad Viņš pārvērš ūdeni vīnā - tas ir Kānas jaunlaulātajiem (sal. Jņ 2,1-11); kad Viņš pavairo maizi un zivis - to dara, lai pabarotu izsalkušu pūli (sal. Mk 6,33-46). Bet gadiem ilgi Viņš pelna maizi ar savu darbu. Un vēlāk, ceļojot pa Izraēļa zemi, Viņš dzīvo no to palīdzības, kas Viņam seko (sal. Mt 27,55).

Svētais Jānis atstāsta, kā pēc ilgas iešanas, nonākot pie Sihāras akas, Jēzus sūta savus mācekļus uz ciematu nopirkt ēdamo. Un, kad Viņš pamana tuvojamies samarieti, Viņš tai lūdz ūdeni, jo Jēzum nebija, ar ko to iesmelt (sal. Jņ 4,4 un sekojoši). Veiktā ceļa nogurums nomāc Viņa izvārgušo ķermeni; un citu reizi, lai atgūtu spēkus, Viņš guļ (sal. Lk 8,23). Lūk, Kunga dāsnums, kurš sevi pazemojis, kurš pilnībā pieņēma cilvēka stāvokli, kurš neizmanto savu Dieva varu, lai izbēgtu no grūtībām vai pūlēm. Viņš mums māca būt spēcīgiem, mīlēt darbu, spēt novērtēt, kāds cildenums kā no cilvēciskā, tā dievišķā viedokļa piemīt sevis atdošanai.

Otrajā kārdinājumā, kad velns Viņam piedāvā mesties lejā no tempļa, Jēzus no jauna atvaira domu izmantot savu dievišķo varu savā labā. Kristus nevēlas tukšu godu, plātīšanos: Viņš netēlo cilvēcisku komēdiju, kā dara tie, kas mēģina izmantot Dievu, lai izceltu savu paša izcilumu. Nepaātrinot laika ritējumu, nesasteidzot brīnumu darīšanas brīdi, bet soli pa solim ejot smago cilvēku ceļu, liego Krusta ceļu, Jēzus Kristus grib pildīt sava Tēva gribu.

Trešajā kārdināšanā mēs redzam ko ļoti līdzīgu: Viņam piedāvā valstis, varu, slavu. Velnam ir padomā cilvēcisko ambīciju jomā veicināt to attieksmi, kāda jāizjūt tikai attiecībās ar Dievu: viņš piedāvā vieglu dzīvi tam, kurš pielūgs viņu, pielūgs elkus. Bet mūsu Kungs pavērš pielūgsmi tās vienīgajam un īstajam galamērķim – Dievam un apstiprina savu gribu kalpot: Atkāpies sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo (Mt 4,10).

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais